Enerģiskie darbarūķi Dzintra un Jānis Kreiļi laikrakstu “Staburags” lasa desmit gadu, kopš no dzimtās — Valmieras — puses
pārcēlušies uz dzīvi Jaunjelgavā. Pāris mēnešu pēc dzīvesvietas maiņas iepazinuši vietējo avīzi, un kopš tā laika “Staburags” ir ikdienas neiztrūkstoša daļa. Pārnākot uz dzīvi Sēlijā, bija būtiski uzzināt reģionā notiekošo, izlasīt ziņas, jaunumus.
Pirmais, ko Dzintras kundze izlasa “Staburagā”, ir sludinājumi un reklāmas, savukārt Jānis noteic: “Paskatos, kas notiek pasaulē, un tad no viena gala līdz otram.”
Jaunjelgavieši laikrakstu pasūta visam gadam uzreiz un ne pirmo reizi naudu avīzes abonēšanai “sasēņojuši” Taurkalnes mežos. Ogojot un sēņojot viņi pat iemanījušies iekrāt naudu automašīnai. Naskāka ogotāja ir Dzintra, savukārt sēņotāji gan abi vienlīdz veikli.
Kreiļu ģimene Jaunjelgavā nonākusi, jo te dzīves ceļi atveduši abas meitas. “Mums ir divas meitas, pieci mazbērni un trīs mazmazbērni, drīz būs ceturtais,” stāsta Dzintra. “Meita ieprecējās Jaunjelgavā un “atvilka” mūs šurp. Teica: mammīt, pietiek laukos ar lopiem plosīties, nevaram izbraukāt vienmēr palīgā. Valmieras pusē mums bija iekopta saimniecība — kartupeļus audzējām, lopus turējām, četras, vēlāk divas slaucamas gotiņas, kazas, vistas — viss bija.”
Par dzimtajā pusē notiekošo Jānis teic: “Kas man ko zināt un meklēt vecā vietā! Man, astoņpadsmitgadīgam puikam, vienalga! Ka tik jumts virs galvas!” Savukārt Dzintra jaunumus uzzina no radiem. Viņa atzīst — lai gan jau pagājuši apaļi desmit gadi kopš pārcelšanās, līdz galam šajā pusē nespējot pierast. “Sirds tur palikusi, te tikai daļiņa. Aizbraucot uz Valmieru, jūtos kā mājās.
Man pietrūkst dzimtās puses apkārtnes un iespējas rosīties saimniecībā, lopiņu.” Mīlestība pret govīm aizsākusies ļoti agrā jaunībā — darba gaitas fermā sāktas jau piecpadsmit gadu vecumā. Pirmie gadi darbā aizritēja, slaucot ar rokām, slaukšanas aparātu tolaik vēl nebija — astoņas govis trīsreiz dienā! “Vēl tagad, ieraugot govi, sirds nodreb — kā man viņu vajag!” saka Dzintra. “Bet te jau nav, kur govi ganīt, arī bērni pateica: mamm, pat neiedomājies! Tagad kaut kā iztieku ar 40 vistām. Nu vismaz tik daudz.”
Vaicāts, ko vēlētos lasīt laikrakstā “Staburags”, Jānis atbild: “Grūti pateikt. Ja nu vienīgi — kur jaunas meitenes atrast?” Dzintra par viņa humoru pasmejas, bet kungs piebilst, ka abiem kopā esot jau četrdesmit trešais gads “noplosīts”. Un pēc vīra dzirkstošā humora jāspriež, ka Dzintrai ar Jāni — Pūķa gada Skorpionu — garlaicīgi nav bijis ne mirkli. “Raksturā esmu kā jau Pūķis, kā jau Skorpions,” smejas Jānis. “Horoskopus izlasu, bet nekas tur nepiepildās, reti atbilst. Vēl Valmierā dzīvojot, aizgāju pie astrologa, lai sastāda individuālo horoskopu, bet nekas man tur neštimmēja!”
Bez vietējā laikraksta Kreiļu ģimene abonē “Latvijas Avīzi” un krustvārdu mīklas — “Prātnieku”, “Mezglu”, “Maģiskās Rūtis”, “Lielās Rūtis”, “Kūmiņu” un “Superkūmu”. Ar mīklu minēšanas atkarību pirms gadiem piecpadsmit “sasirdzis” Jānis. Tagad visas lādes pilnas ar kladēm un pierakstiem, kas atvieglo mīklu minēšanu. Krustvārdu mīklas ir Jāņa aizraušanās, savukārt Dzintra labprāt apmeklē kultūras pasākumus. Tā kā viena no meitām darbojas Jaunjelgavas amatierteātrī, Dzintra labprāt dodas uz izrādēm. Patīk arī koncerti — gan klātienē, gan televizora ekrānā Dzintra priecājas par Dzintaru Čīču, Ingu Pētersonu, duetu “Normunds un Inga” un citiem melodisko un skaisto latviešu dziesmu izpildītājiem. ◆
