A/s “BDO Latvia” izpilddirektors Egons Liepiņš uzskata, ka alkatīgā vēlme iekasēt vairāk, nodokļu sistēmā veicot daudzus it kā sīkus grozījumus, noved pie tā, ka to prasības nav spējīgi izpildīt mazie un pat vidējie uzņēmēji, rezultātā reģioni paliek tukši, cilvēki turpina doties peļņā uz ārzemēm.
— Kā vērtējat jauno iniciatīvu — papildu naudu budžetā iegūt, samazinot nodokļu atlaides?
— Tas liecina par valdību veidojošās koalīcijas politiķu neiedziļināšanos valsts attīstības iespējās, kad piedāvā pārskatīt vairāku desmitu nodokļu atlaižu. Ar saukli, ka valsts budžetam ir nepieciešami kārtējo daudzu desmitu miljonu eiro, mēģina paņemt papildu naudu no iedzīvotāju un uzņēmēju kabatām bez izpratnes, vai maksātāji to spēj un grib samaksāt. Rodas sajūta, ka Latvijā dzīvo miljardieri, nevis teju 370 tūkstošu nodarbināto un vēl ap 450 tūkstošiem pensionāru, kuru ienākumi nesasniedz pat minimālās algas līmeni un kuri knapinās, lai savilktu galus. Valdībā kā lakmusa papīrs bija pamēģināta PVN samazinātās likmes atcelšana bezrecepšu medikamentiem, skaļa kritika visos toņos to lika atmest. Ir idejas attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu netieši (ar kadastrālo vērtību paaugstināšanu). Nodokļa paaugstināšana pati par sevi ir laba doma, bet risinājums nav piemērots. Proti, šis nodoklis neskar tikai tos cilvēkus, kuri strādā, bet arī pensionārus un maznodrošinātus iedzīvotājus, kuri arī ir Latvijas valsts iedzīvotāji. Nodokļa pieaugums būtībā var skart tieši maznodrošināto cilvēku slāni. Cilvēkam jābūt iespējai dzīvot savā īpašumā un jājūt drošība par nākotni. Viena no tādām drošībām ir tikai tādu maksājumu par mājokli veikšana, kurus cilvēks uzskata par nepieciešamiem. Es domāju saprātīga izmēra mājokli, kas ir vienīgā dzīves vieta. Par to nevajadzētu būt nekādiem nodokļiem un nodevām valstij. Ja valdošajiem politiķiem galvenā vērtība ir cilvēks, tad 70 gadus vecai kundzei nekustamā īpašuma nodoklim par vecumdienu mitekli ar piemājas zemi jābūt minimālam vai arī tā nav vispār, nevis nemitīgi pieaugošam. Nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā par īpašumiem, kuri nav cilvēka pamata dzīves vieta. Jo lielāks un dārgāks ir tāds īpašums, jo lielāks nodoklis. Tas būtu viens no veidiem, kā kompensēt ļoti nepieciešamo nodokļu samazinājumu darba samaksai. Turklāt skandina, ka lauku zemes kadastrālā vērtība ir ievērojami augstāka par to vērtību, no kuras maksā nekustamā īpašuma nodokli par lauksaimniecības zemi, taču parasti “aizmirst”, ka piena un gaļas iepirkumu cenas ir nokritušas bezdibenī, lietainā vasara iecirtīs robus arī graudkopības biznesā strādājošajiem. Šādos apstākļos daļa politiķu uzskata par normālu palielināt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par lauksaimniecības zemi. Tātad mazāki ienākumi, bet lielāki nodokļa maksājumi. Ko tas nozīmē? Pārdodiet savu lauksaimniecības zemi un brauciet projām? Bet kāpēc piešķir naudu visāda veida programmām par reemigrāciju?
— Kā vērtējat priekšlikumu ierobežot uzņēmumu zaudējumu pārnešanas apmēru?
— Šo zaudējumu pārnešanas ierobežošanu faktiski vissāpīgāk izjutīs tie, kuri kuļas pašu spēkiem un investē sava biznesa attīstībā, bet jo īpaši tas ir signāls no valsts puses — nevēlamies, ka strādājat ar zaudējumiem. Uzņēmējiem būs jāsamazina darījumu risks, proti, nestrādāt vai strādāt ļoti mazos apmēros ar nosacīti riskantiem tirgiem un sevišķi riskantiem darījumu partneriem, īpaši ārzemēs. Ārvalstu valūtu vērtības kritums bieži ir viens no biznesa zaudējumu ģeneratoriem. Savukārt potenciālajiem investoriem ražošanā, uz kuriem pirms kāda brīža bija liktas cerības kā uz vienu no Latvijas dzinējspēkiem, ir signāls neieguldīt, vēl jo vairāk, ja nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un ir garš to atpelnīšanas termiņš. Visa ideja ir piespiest uzņēmējus vairāk samaksāt valsts makā, ignorējot blakusefektus — kāda šai idejai būs ietekme uz investoru piesaisti, jo īpaši rūpniecībā, nodarbinātībā, reģionu griezumā. Šī ideja, tāpat kā visas pārējās idejas par nodokļu atlaižu samazināšanu, ir sīkumaina, tajā pašā laikā nepievērš uzmanību būtiskām lietām, kuras var ne tikai dot valsts makā papildu līdzekļus, bet arī stimulēt nodokļu maksātāju vēlmi stutēt valsti.
— Kas ir tās būtiskās lietas, par kurām nerunā?
— Primārais ir nevis “vajadzīgie papildu miljoni” valsts budžetā, bet gan cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, jo valsts nevar pastāvēt bez iedzīvotājiem. Tas nozīmē koncentrēšanos uz iedzīvotāju problēmu risinājumiem. Otrs pamatprincips — nepiemērot nesamaksājamus rēķinus, ja to neļauj ienākumi. Trešais — nodrošināt prognozējamu vidi, jo īpaši nodokļu segmentā. Neprognozējama nodokļu sistēma, kad vienā gadā ievieš vienu, citā — vēl kaut ko, uzņēmējs biznesu iesācis ar vieniem nosacījumiem (piemēram, zaudējumu neierobežotas pārnešanas) un ar tiem rēķinājies, bet te pēkšņi ir citi. Tā vietā, lai valsts atbalstītu tos uzņēmējus, kuri strādā un ir investējuši Latvijā, dara ļoti daudzas lietas, kuras būtībā spiež maksāt arvien vairāk, kas, protams, ir izdevīgi konkurentvalstu uzņēmējiem. Nodokļiem ir jābūt prognozējamiem un jābūt skaidrībai, par to, kas būs katrā konkrētā gadījumā. Ceturtais pamatprincips ir skaidrība, kā uzņēmējam vai cilvēkam jārīkojas konkrētās situācijās. Pašlaik izveidojusies paradoksāla situācija, kad politiķi it kā ar sīkiem grozījumiem normatīvajos aktos radījuši sistēmu, kurā teju vai viss mazais bizness ne tikai nav spējīgs izprast, kā šīs prasības izpildīt, bet arī tās ignorē, tādējādi faktiski kļūstot par vieglu upuri Valsts ieņēmumu dienestam, kas pārsvarā darbojas pārbaudot un sodot. Ja sarežģītos normatīvus raksta lielajiem uzņēmumiem, kuriem pašiem ir zinoši speciālisti vai arī tādus var nolīgt, tad viss ir saprotams. Latvijai jāseko Igaunijas piemēram — ja uzņēmējam nav skaidrs, kā pareizi izpildīt konkrēto prasību, tad nodokļu administrācija paskaidro, kā pareizi rīkoties un, izpildot, kā skaidrots, soda sankciju nebūs. Nodokļu maksātājs ir klients, ar kuru jāstrādā kā ar klientu, radot risinājumus, kā ieinteresēt maksāt, darīt to godprātīgi, saprast, kā veikt aprēķinus u. tml. Latvijas situācijā ir VID uzziņas, bet, pat tajās rakstīto izpildot, nav garantijas, ka neskars kādas soda sankcijas.
Politiķiem jāmaina virziens un jācenšas nodokļus vienkāršot, tādējādi ietaupot gan nodokļu administrācijas, gan arī nodokļu maksātāju laiku un naudu. Proti, mazajiem uzņēmējiem nebūtu pienākums pildīt ļoti sarežģītās nodokļu tiesību aktu prasības. Pieļauju, ka daudzu prasību izpildes kontrole izmaksā dārgāk, nekā tā sniedz labumu valsts makā. Nodokļu politikas taisītājiem jāsaprot, ka teorētiski daudzas idejas izskatās ļoti labas un pievilcīgas, taču to realizācijas mehānisms praktiķiem ir sarežģīts un dārgs, un nekas, ka tas varbūt sevi labi ir pierādījis kādā ļoti turīgā ES dalībvalstī. Savukārt, redzot to, kas notika pērn valsts budžeta veidošanas laikā un arī šogad, šķiet, ka valsts lielākie ienaidnieki ir uzņēmēji, kuriem tikai uzkrauj papildu prasības bez jebkāda izvērtējuma, ko viņi var samaksāt un ko ne. Rezultāts būs tieši tāds pats, kāds tas bija pirms vairākiem gadiem — mazāk darba vietu, lielāka emigrācija, cilvēki balsos ar kājām. Situācijā, kad 25 gadu laikā Latvija jau ir pazaudējusi teju 700 tūkstošu iedzīvotāju jeb ceturto daļu un šis process turpinās, tas ir bīstami. Latvija nevar būt veiksmes stāsts, ja no šāda veiksmes stāsta cilvēki bēg un iedzīvotāju skaits gadu no gada turpina sarukt, bet pie varas esošajiem politiķiem svarīgākais ir ar jaunu tiesību aktu un jaunu maksājumu palīdzību iekasēt vairāk naudas valsts budžetā.
— Kā mainīt situāciju?
— Nestabilitāte un neprognozējamība jāaizstāj ar prognozējamu valsts rīcību un stabilitāti, piemēram, trīs līdz piecu gadu laikā neveicot nekādas izmaiņas, kuras apgrūtina godīgo nodokļu maksātāju. Nodokļu maksāšanā no pātagas (soda sankciju) principa jāpāriet sadarbībā starp valsti un nodokļu maksātāju. Sankciju princips bieži vien vairāk atgādina reketu 90. gadu sākumā — maksā, un ļausim dzīvot, turklāt bez lielām iespējām pierādīt savu taisnību. Nodokļu maksātājs ir darījumu partneris nodokļu administrācijai, viņu nevar ieinteresēt darījumā, prasot maksāt arvien vairāk vai piemērojot soda sankcijas, aprēķinot soda naudu. Reģioni jau ir ļoti “atbrīvoti” no darba vietām un līdz ar to arī no iedzīvotājiem. Lai kaut ko censtos mainīt, jābūt valsts, nevis pašvaldības programmai par jaunu darba vietu radīšanu laukos, vienlaikus nelikvidējot pašreizējās. Pašvaldībām jādod iespēja saņemt daļu pievienotās vērtības nodokļa, tādējādi veicinot to ieinteresētību līdzekļu saņemšanā vides sakārtošanai, uzlabošanai un attīstībai. ◆
