Ģirts Ķimelis, teātrī kopš 1989. gada
— Kolektīvam pievienojos astoņdesmito gadu nogalē. Mana pirmā loma bija iestudējumā “Buratīno”. Tad mani dresēja, jo es, talsenieks, jaucu platos un šauros “e”. Aizkraukles teātrī “ievilināja” mana kundze Indra, kura te jau darbojās. Kādreiz, agrā jaunībā, bērnībā, vēl mācoties skolā, spēlēju teātri. Manā ģimenē pašdarbība bija “asinīs” — paps dziedāja ansamblī, mamma korī. Arī es dziedāju korī un dejoju. Man kā lauku puikam nez cik reižu iznāca uz mēģinājumu ar traktoru braukt. Visas mūsu teātrī spēlētās lomas man ir mīļas. Lugas “Nekas nav noticis” iestudējumā saņēmu apbalvojumu par aktierdarbu. Patīkami, ja izdodas un to novērtē. Juris mūs dresē, un, lai gan pieredze ir, norādījumus un režisora stingro roku vajag. Mēģinājumi un izrādes paņem laiku, tāpēc ir labi, ka šis vaļasprieks mums kopīgs abiem ar sievu, tādējādi varam kopā pavadīt brīvo laiku. Trīsdesmit gadu ir ļoti ilgs laiks, gadi auļo kā kumeļi, un nespēju noticēt, ka tik ilgs laiks jau pagājis. Jānosvin.
