Arvīds Ozols, teātrī darbojas no 1989. gada
— Kolektīvam pievienojos astoņdesmito gadu nogalē un gadus desmit darbojos regulāri. Sākums bija kādā no Blaumaņa iestudējumiem, kur mani uzaicināja kā muzikantu spēlēt akordeonu. Tad iznāca pāris izgājienu uz skatuves un aicināja pievienoties trupai. Deviņdesmitajos gados sāku strādāt Rīgā, katru dienu braukāju uz darbu, līdz izlēmu pārcelties uz galvaspilsētu pavisam. Kādu brīdi vēl turpināju braukāt uz mēģinājumiem, tomēr enerģiju un spēku prasīja darbs, ikdiena, ģimene. Teātrim neatlika laika, un ilgākais pārtraukums bija kādi desmit gadi.
Esmu piedalījies arī tajos iestudējumos, kas mūsu kolektīvu aizveda uz Dailes teātra skatuvi. Pirmo reizi uz Dailes teātra skatuves bija milzīgs satraukums. Tur ir pamatīga aura, pilnīgi cita atbildības izjūta. Daudz lielāks sasprindzinājums, un tas varbūt “iegriež”. Ja ir pilnīga atbrīvotība, tad izrāde aiziet ļoti skaisti. Darbošanās amatierteātrī radījusi lielu teātra mīlestību — man ne tikai patīk būt uz skatuves, labprāt esmu arī skatītāju rindās. Mans ir Jaunais Rīgas teātris, otrs, kur labprāt dodos, ir Daile. Rīgas Krievu teātrī ir kolosāli kolorīti aktieri. Darbojoties Tautas teātrī, ieguvu izpratni par aktiermākslu, un, ja profesionāļiem gadās kādi “feilerīši”, to uzreiz pamanu.
Darīts savulaik bija daudz. Bez parastajām izrādēm veidojām skečus, dzejas vakarus, iestudējām anekdotes, ko izrādījām pasākumu un koncertu starplaikos. Lomas bijušas daudz un dažādas. Viena no spilgtākajām lomām bija lugā “Buratīno”. Mazajiem skatītājiem Aizkrauklē šī izrāde ļoti patika, un, kad gāju pa ielu, bērni rādīja uz mani, sakot: re, kur Karabass Barabass iet! Mīļākās izrādes man ir divas — “Kaktiņš” un “Basām kājām pa parku”. Pēdējā ir jautra, pozitīva, nepiespiesta un forša. Žēl, tā ir tik maz spēlēta. Izrāžu skaits, ko 2014. gadā nospēlējām, bija mazāk nekā desmit.
