“Nespēju tikt līdzi, laiks vēja spārniem paskrējis, agrāk tas ritēja lēnāk, bet tagad — joņo. Savus gadus nejūtu, jo dzīvoju līdzi bērniem, viņi neļauj iesūnot,” saka Silva Salna no Pilskalnes, kura 10. oktobrī atzīmē pusapaļu jubileju — 45.
Grūtais laiks — deviņdesmitie
Apaļš dzīves gadskaitlis šī gada pavasarī apritējis Silvas vīram Oļegam, bet pērnā gada aprīlī abi atzīmējuši 25 kopā būšanas gadus. Salnu ģimenes pirmais kopīgais bija 1990. gads, Latvijā toreiz lielu pārmaiņu, neatkarības atgūšanas laiks. Jaunā ģimene vairāk nekā desmit gadu nodzīvoja Silvas vecāku mājās “Piečos”.
“Māja, kurā uzaugām mēs ar māsu un diviem brāļiem, “Pieči” ir dziļi mežā, no Pilskalnes aptuveni septiņus kilometrus,” stāsta Silva. “Mamma bija Breša zemniece, audzējām govis, kopā saimniekojām. Deviņdesmito gadu pirmā puse bija grūti laiki, domājām, kā izdzīvot, kā nopelnīt. Ienākumus deva piena nauda, pārdošanai gatavojām krējumu un biezpienu. Visu, ko vien varējām, izaudzējām dārzā. Rudeņos braucām uz Rīgu, tirgojām kartupeļus, izvilkām to laiku. Vīrs strādāja mežā, bet nopelnīt tolaik daudz nevarēja. Kad bērni sāka mācīties skolā, sapratām, ka jāmeklē dzīvesvieta tuvāk skolai, jo iznāca ik rītu iet pa mežu divus kilometrus līdz lielajam ceļam un tad ar autobusu tālāk uz skolu. No rīta bērnus pa mežu pavadīju uz autobusu, vakarā sagaidīju mājās.”
Četri braši dēli
Uz Pilskalni Salnas pārcēlās 2001. gadā. Māja, kas tagad ir omulīga ģimenes kopā būšanas vieta, toreiz izskatījās citādi. “Tā bija nolaista, elektrība atslēgta, apkures katls nedarbojās. Pamazām visu sakārtojām, saremontējām.”
Cieņa un mīlestība vienam pret otru ir saistvielas, kas tur kopā Salnu ģimeni. Viņi ir viena no Latvijas stiprajām un kuplajām saimēm — ģimenē izaudzināti četri braši dēli. “Pirmdzimto gaidot, jau bijām nolēmuši — ja būs dēls, tad noteikti Mārtiņš, tāds stiprs vārds. Gan man, gan vīram viens no vectēviem bija Kārlis, tāpēc, godinot viņus, otram dēlam izvēlējāmies šo vārdu. Edgaram vārdu izraudzījās mana māsa, bet jaunākajam dēlam — mana mamma. Viņa paziņoja — gaidiet, ko gribat, bet ceturtais tāpat būs puika, būs Kristapiņš,” smejas jubilāre un piebilst: “Man ir superīgi dēli, esmu par viņiem ļoti priecīga un lepna. Protams, pārdzīvoju katru mīļu mirkli, lai tikai būtu labi, lai būtu veselība. Esam saliedēta ģimene un rūpējamies viens par otru.” Mārtiņš un Edgars nu jau kādu laiku strādā Norvēģijā celtniecības nozarē. Mārtiņam ir ķēriens uz koku, savulaik Rīgā profesionālajā vidusskolā apguvis galdnieka arodu, tomēr pieklājīgi atalgotu darbu profesijā atrast neizdevās. Kārlis pēc Kokneses vidusskolas beigšanas uzreiz sāka strādāt, tomēr šogad izlēmis turpināt mācības un nu studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Jaunākais dēls Kristaps mācās Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, ko savulaik pabeidzis arī brālis Edgars.
Kļūst aizvien klusāks
Pati Silva ir apguvusi šuvējas arodu, tomēr nekad nav strādājusi savā profesijā.
“Lai gan bērnībā šūšana bija mīļākā nodarbe un nez cik reižu mammai sabojāju audumus, klusītēm piegriežot vajadzīgo kārtu savām lellēm, tomēr tāds darbs šķita apnicīgs, nepatika,” atklāj pilskalniete. “Pēc skolas beigšanas atgriezos no Rīgas un sāku strādāt padomju saimniecības “Nereta” ēdnīcā, tad arī satikāmies ar Oļegu. Viņš studēja Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, trīs gadus nomācījās, iepazināmies, un viņš studijas nepabeidza. Patlaban Oļegs strādā ceļu būves uzņēmumā, un darba specifika viņam ļauj būt mājās tikai brīvdienās — sestdien un svētdien.”
Aptuveni astoņus gadus Silva strādā par pārdevēju veikalā Neretā. “Sākot dzīvot Pilskalnē, izmantoju iespēju pamācīties dažādos kursos, ko piedāvāja bezdarbniekiem, ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību arī iekārtojos darbā veikalā. Biju tā “nosēdējusies” mājās, ka ar lielu prieku sāku strādāt. Man patīk mans darbs, patīk komunicēt ar cilvēkiem.” Strādājot veikalā, Silva secinājusi, ka cilvēku dzimtajā pusē diemžēl paliek aizvien mazāk. “Kļūst aizvien klusāks Pilskalnē, arī Neretā. To īpaši izjūtu pēdējā gadā. Jaunieši pabeidz skolu, dodas studēt, un atgriezties dzimtajā pusē izvēlas retais. Darba te nav.”
Vieta, kur satikties
Kas tomēr saista Pilskalnē? “Ir pierasts. Dzimtā puse, viss tuvs un pazīstams. Savs stūrītis, viens punkts, kurā visi satiekas. Ir jau bijis tā, ka apnicis te vienai. Vīram darbs kādus gadus septiņus jau bija Rīgā, bērni prom pa skolām, darbiem. Gadījās divas sniegotākas ziemas, un reizēm no darba, kamēr izkūlos cauri kupenām, gadījās mājās pārrasties pat vienos naktī. Mašīnā līdzi sniega lāpsta, vietās, kur aizputināts, kāpu ārā un šķūrēju, lai var izbraukt. Atbraucu mājās — jākurina, jāapkopj saimniecība — vistas un rukši, jāceļas piecos un septiņos atkal jābūt darbā. Tad likās — nu pietiek. Tomēr bērniem vajag mājas, vietu, kur satikties.”
Ikdienas rutīnu — darbu veikalā, mājas soļa apkopšanu — iekrāso kopīgi pasākumi. “Kādreiz dejojām Pilskalnes deju kolektīvā, taču vīra darba specifika to vairs neļāva. Mums abiem patīk teātris, cik iespējams, braucam uz izrādēm Rīgā, apmeklējam dažādus pasākumus, koncertus. Šonedēļ no Norvēģijas atbrauks dēli, un tad jau kaut kur kopā dosimies — būs dzimšanas dienas izbraukums.” Lai gan dzimšanas diena Silvai iekrīt pašā zelta rudenī, šis gadalaiks viņai nav tuvs: “Nāk tumšais, drūmais laiks, pavasaris — tas ir mans, esmu gaismas cilvēks un jau rudenī sāku gaidīt pavasari.” ◆
