(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.)
Dricānu teritorija sākotnēji bija Rēzeknes jezuītu aprūpē. Pēc baznīcas uzcelšanas 1777. gadā draudzi un baznīcu apkalpoja bernardiešu mūki no Viļāniem. Šajā laikā arī, iespējams, nodibinājās draudze. Baznīcu, sākot no 1797. gada, sāka apkalpot prāvests P. Tumans, viņš ir apglabāts dievnama dārzā.
1859. gadā par baroneses Manteifeles un Katrīnas Uljanovas līdzekļiem tika uzcelta tagadējā mūra baznīca, kuru 1859. gadā priesteris K. Tarvids iesvētīja apustuļu Sīmaņa un Jūdas godam. Baznīca celta romāņu stilā ar diviem torņiem un trim kokgriezumiem bagātiem altāriem gotikas stilā.
Prāvests aicina te iegriezties arī citugad, jo būšot, ko redzēt — pie baznīcas paredzēts izveidot muzeju.
Unikāls cilvēks
un muzejs
Gaigalavā mūsu mērķis bija apskatīt mūzikas instrumentu muzeju. Ja arī kādam tie neinteresēja, tad fascinējošais kolekcionārs Gunārs Igaunis jebkuru apbūra ar humorpilno stāstījumu par kolekcijas rašanos. Ekspozīcijā ir vairāk nekā 100 dažādu veidu instrumentu, kas pēdējo 120 gadu laikā tika spēlēti Latvijas teritorijā — akordeoni, ermoņikas, garmoškas, bajāni, kokles, cītaras, cimboles un daudzi citi. Par katru viņam bija savs stāsts, daudzus no tiem viņš arī demonstrēja, nospēlējot un uzdziedot kādu meldiņu.
Pats stāstītājs gan plašākai publikai ir zināms ne tikai kā kolekcionārs, bet gan kā šlāgeraptauju dalībnieks, kurās piedalās ar visu savu saimi. Igauņu ģimene 2009. gadā piedalījās arī LNT šovā “Dziedošās ģimenes”. Neilgi viņš bija “ielīdis” arī politiķa “ādā” — 2011. gadā pievienojies “Zatlera Reformu partijai” (ZRP). No šīs partijas saraksta kandidēja 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kur arī tika ievēlēts no Latgales vēlēšanu apgabala. Droši vien šo laiku viņam atgādinās arī kolekcijā esošais Saeimas deputātes Lolitas Čigānes akordeons.
Tikšanās laikā uz vietas viņš nodibināja arī ekskursantu muzikālo ansambli, kuri paši no esošajiem mūzikas instrumentiem mēģināja izvilināt kādu skaņu. Skanēja pat izcili interesanti. Tepat varēja iegādāties arī pašdarinātus pūšamos, sitamos un strinkšķināmos instrumentus, kuri kā maza atmiņa atgādinās par unikālu cilvēku un muzeju.
Burvju vārdiņš
Pēdējais ceļojuma mērķis bija etnogrāfiskais muzejs “Andrupenes lauku sēta”. Protams, to nav iespējams salīdzināt ar Brīvdabas muzeju Rīgā, taču nelielu ieskatu Latgales pagātnē tas sniedz.
Etnogrāfiskais muzejs ir skaistā vietā Andrupenes ciematā. Muzejs ir 20. gadsimta sākuma celtņu komplekss, kurā ietilpst sešas ēkas — dzīvojamā māja, klēts, kūts, rija, pirts, smēde. Kā vēsta informācija pie dzīvojamās mājas, tā celta 20. gadsimta sākumā Andrupenes pagasta Libiņu sādžā. Pārvesta uz Andrupeni 1999. gadā. Tās saimnieks bija Imants Podnieks. Mājai ir divi gali. Pa vidu neapkurināms koridors. Pārvedot saglabāti oriģinālie griesti un vienā galā arī grīda. Vienā mājas galā dažādi sadzīves priekšmeti, instrumenti, otrā galā — goda istaba ar lielo maizes krāsni (ar ēdienu gatavošanai nepieciešamajiem rīkiem (maizes lizi, “ukotiem”, “kacarāgu”), grezniem skapjiem, koka gultu un kanapku — četrvietīgu krēslu, šūpuli bērza līstē. Ieejot istabā, katoļticīgie Latgalē senos laikos teica: “Lai slavēts Jēzus Kristus!” Mājniekiem jāatbild: “Mūžīgi mūžos!” 2006. gada 20. augustā dekāns Pāvils Odiņš svinīgi iesvētīja muzeju.
Gides Skaidrītes aizraujošais stāstījums par latgaliešu senatni un tagadni pārliecināja — lai kādi laiki un kādas iekārtas te pāri brāzīsies, Latgale neiznīks!
Pēc ekskursijas beidzot daudzu vīru gaidītākais brīdis — kulinārā mantojuma degustācija, kurā varēja nogaršot arī šmakovku. “Laba, tikai mazuma piegarša,” tāds bija vērtējums. Baudot latgaliešu ēdienus un dzeramo, īpaši sildīja arī grupas “Termoss” jautrie priekšnesumi.
Vasals! — ar šādu burvju vārdiņu atgriezāmies mājās no ceļojuma, kurš kā ieejas biļete derīgs jebkurā situācijā Latgalē un tagad iemēģināts arī mājās. ◆
