Lienei koris nozīmē visu viņas dzīvi. Kopš bērnības sapņoja par savu, un pirms divdesmit gadiem piedzima Vecumnieku jauniešu koris “Via Stella” jeb “Zvaigznes ceļš”. Šodien viņa strādā vairākās vietās, visas saistītas ar mūziku, dziedāšanu. Viņas diena sākas pulksten 5.45, un darbdienās ap desmitiem vakarā var nokrist bezspēkā — laimīga par padarīto, iegūto.
Tomēr, neraugoties uz tik saspringtu dienas ritmu, viņa nedomājot saka: “Ja man vajadzētu no jauna izvēlēties savu dzīves ceļu, es darītu tieši to pašu. Bērnībā mūzikas skola man varēja būt katru dienu, jo pārējās mācības vispārizglītojošajā skolā man riebās. Matemātikas stundās dziedāju. Tēva ģimenē bija septiņi brāļi un māsas, un visi bija saistīti ar mūziku vai dziesmu. Trīs vīrieši dziedāja korī, un mana mamma ar tēti iepazinās dziedot.”
Piedzīvot vēlreiz
— Kā viens cilvēks var izdarīt tik daudz?
— Tas ir daudzu gadu darbs. Kora, ansambļa diriģents — tas ir arī publisks, citiem redzams, tāpēc atliek divas iespējas — kļūdīties, un manas kļūdas visi redzēs, vai arī censties strādāt bez kļūdām. Koncertos mani koristi uz skatuves iet pilnībā sagatavoti, lai nodziedātu bez kļūdām. Katram priekšnesumam, dziesmai jābūt perfektai. Citādi es naktī gulēt nevaru. Protams, jāņem vērā cilvēciskais faktors — uztraukums, iespēja, ka piemirsīs vārdus. Strādāt ar kori ir mana sirdslieta. To mīlu, jūtu, tas man ļoti patīk, bet pārējais ir tikai plānošana — viss dzīvē jāizplāno pa minūtēm. Ja konsekventi turas pie plāna, viss izdodas kā pats no sevis. Protams, atvaļinājumā, piemēram, vasarā, atpūšos un varu nedarīt neko.
— Kas noder kora motivācijai?
— Kori nevar uzturēt, ja tam pa priekšu neiet “desa” — kārums, uz ko tiekties: koncerti, svētki, notikumi. Darba devējs, kas man maksā algu, prasa no manis rezultātu — koncertus, augstus sasniegumus skatēs. No malas varētu šķist, ka tas, ko darām, ir ļoti grūti, bet patiesībā tā nav, jaunieši to visu dara aiz laba prāta. Nekas nav obligāts. Rīgas Franču liceja korī ir 23 puiši un 50 meitenes, un neviens no viņiem turp nav ar varu atvests. Bērniem vajag, un viņiem patīk sajust pašapliecināšanos, piemēram, brīžos, kad skatītājs novērtē darbu un aplaudē, kājās piecēlies. Korim to gribas piedzīvot vēl un vēl. Šobrīd vairāki mani kolektīvi cītīgi gatavojas koncertam Rundāles pilī decembrī.
Visu dara pati
— Kāds ir “Via Stella” pirmsākums?
— Pirms divdesmit gadiem toreiz vēl pavisam jaunie dalībnieki, kas nu jau ir pieauguši cilvēki, sanāca Vecumniekos mūzikas skolas klasē, un liku viņiem dziedāt vienu toni. Bērni sākumā smējās, jo acīmredzot līdz tam to nebija darījuši. Šobrīd “Via Stella” sastāvā ir vairākas dalībnieku paaudzes un ir meitenes, kas dzied no pirmsākumiem. Dalībnieki ir gan no Vecumnieku novada, tajā skaitā Valles un Kurmenes, kā arī no kaimiņu — Neretas novada Mazzalves pagasta. Daudz vecāko dalībnieku aizgāja mācīties uz Rīgu, tāpēc daļa mēģinājumu notiek tur. Meitenēm patīk dziedāt ļoti smalkus, muzikāli vērtīgus un nenoliedzami grūtus un sarežģītus skaņdarbus. Rīgas kora dibināšanas iniciatore bija viena no dalībniecēm Ieva Lavrinoviča, kas tagad mācās Anglijā mūziklu skolā. Meitenes izveidoja kori un uzaicināja mani par tā vadītāju. Kādu laiku darbojos ar šo sastāvu, līdz Vecumnieku pašvaldība rosināja veidot otru sastāvu uz vietas. Pašlaik “Via Stella” dzied ap sešdesmit dalībnieku, puse no viņiem Rīgā. Pateicoties noturīgam kora sastāvam, jaunieši kļūst arvien profesionālāki, jo pāris gados šādu līmeni nav iespējams sasniegt. Man kā mūzikas profesionālei un pedagoģei ir liels gandarījums un izaugsme, ja par labu kora dziedātāju kļūst bērns, kurš iepriekš nedziedāja vai darīja to slikti. Tā savā ziņā ir izaugsme arī man — sastopot un pārvarot grūtības.
— Ko vēl nozīmē vadīt kori?
— Gatavojoties koncertam Rundāles pilī, ļoti daudz strādāju pie programmas — kāds būs repertuārs, kādas būs gaismas, kā iesim, kā stāvēsim, redzu jau to visu — kā mazākie bērni dziedās konkrētas dziesmas, kā kori uzies un noies, kur stāvēs solisti. Tas ir mans projekts, un neviens cits manā vietā to nedarīs. Esmu viss vienā, jo nevaru atļauties noalgot cilvēkus, kas domātu par scenāriju, gaismām, skaņu. Pati izvēlos un pērku koristu tērpiem audumus, sarunāju šuvējas un arī naudu, par ko to visu paveikt, meklēju pati. Lai aizvestu kori uz ārzemēm, piemēram, Itāliju, nepieciešami vairāk nekā desmit tūkstošu eiro. Bieži vien sev nosolos, kā tā bija pēdējā reize, kad kaut kur braucam.
Dažiem patīk dresēt
— Kāpēc jubilejas koncertam izvēlēta tieši Rundāle?
— Kora 20 gadu jubilejas svinībām 25. decembrī tā būs piemērota, skaista, grezna vieta. Koncerts sāksies četros pēcpusdienā, un ieeja būs bez maksas. Piedalīsies gandrīz visi mani dziedošie kolektīvi. Šis jau būs otrais koncerts pilī, un arī iepriekšējais bija Ziemassvētkos. Todien skaisti sasniga, pagalms balts, palodzes ar kupenām. Pirms koncerta, kad klausītāji bija vēl ceļā, pils iegrima ziemas klusumā. Ļoti skaists mirklis.
— Kādēļ cilvēkiem vajag kora dziedāšanu?
— Esmu par to runājusi ar meitenēm. Laikam ir tā, ka cilvēks kādā mūža posmā nonāk pie šīs vajadzības. Līdzīgi kā makšķernieks pie saviem rīkiem vai dejotājas pie dejas, vai kāds sēžot baznīcā un skaitot lūgsnas, tā koris ir vide, kurā cilvēks atslēdzas no realitātes. Tajā brīdī, kad cilvēks dzied, viņš nedomā par ko citu. Mēģinājuma pirmās desmit minūtes varbūt vēl kavējas savās dzīves problēmās, bet pēc tam atslēdzas un nonāk citā — prāta, sajūtu — dimensijā. Tas arī ir brīdis, kad esi pats ar sevi. Maziem bērniem jo īpaši patīk dziedāt, un jautājums ir — kas ar viņiem notiek pēc tam, kad sākas skolas laiks? Kas notiek ar viņa līdzšinējo pieredzi, kad sākas mūzikas stundas, kurās skolotājs varbūt strādā ar dresūras metodi? Tā ir vesela zinātne, un par to, kā strādāt ar bērnu koriem, mācu akadēmijā un par šo tēmu aizstāvēju doktora disertāciju.
— Ko, jūsuprāt, koris dod klausītājam?
— Pārdzīvojumu. Piemēram, vasarā, kad dziedājām Kokneses luterāņu baznīcā, pēc koncerta pie manis pienāca kāds kungs un teica, ka esot sajūsmā par dzirdēto, un jautāja, kur mūs varētu vēl dzirdēt. Kora māksla ir ļoti dažāda: ļoti sarežģīta un mūzikas gardēža vajadzībām atbilstoša vai vienkārša — pašdarbības kolektīvam, kurā cilvēki dziedot pavada brīvo laiku. Man nepatīk strādāt ar pieaugušo pašdarbības koriem. Bērni, jaunieši, ja ir ar mani, tad līdz galam. Pieaugušie var vienkārši neatnākt uz mēģinājumu, koncertu. Šādi strādājot, darbs uz priekšu neiet.
Nevar nepieminēt jauniešu koru konkursu Torrevijā, Spānijā, kur “Via Stella” bija vienīgais baltādaino eiropeiskais koris starp dažādu karstasinīgu dienvidvalstu kolektīviem. Pasākuma lielais koncerts notika pie jūras naktī lāpu gaismā, un meitenes, televīzijas kameru pavadītas, gāja pa smiltīs noklātu sarkanu paklāju. Mūsu dziedājums klausītājus tā sajūsmināja, ka viņi aiz laimes meitenēm rokas bučoja. Mēs bijām šokā.
Neder eksportam
— Manā pieredzē kori biežāk ir statiski cilvēki, kuri iemācīti pareizi nodziedāt notis un vārdus. Tikai retais patiesi spēj aizraut ar savu skanējumu.
— Tas ir briesmīgi. No desmit ballēm tās ir četras. Arī man liela daļa koru neinteresē. Saku atklāti — Dziesmusvētku tradīcija man ir līdz kaklam. Šī tradīcija apspiež vidējo diriģentu, respektīvi, katru gadu tiek sagatavotas grāmatiņas ar dziesmām, kuras obligāti jādzied — patīk vai nē, bez izvēles. Tad ir skates, Dziesmusvētki, kur manu kori diriģē kāds svētku virsdiriģents, un viņš par to vēl saņem klausītāju aplausus. Ne melnā darba darītāji, bet Arvīds Platpers, Romāns Vanags un visi citi pēc kārtas. Jā, viņi ir man labi kolēģi un skolotāji, bet runa nav par cilvēkiem, bet principu. Novadu dziesmu svētki, Ziemeļvalstu, simtgades, Eiropas — katru gadu pa kādiem, un šie pasākumi mākslu nonivelē.
— Tajā pašā laikā noved pie masām…
— Bet tas ir naudas pelnīšanas avots, milzu industrija. Jā, ja svētki būtu bez ieejas biļetēm, ja tik daudzi nepelnītu uz pašdarbnieku rēķina, tad citādi.
— Vai tikai man šķiet, ka TV šovs “Koru kari” radīja ko līdzīgu revolūcijai koru kustībā Latvijā un daudzi pēkšņi kļuva atraktīvi, interesanti?
— Šis šovs daļā jauniešu veicināja cieņu pret koru dziedāšanu, radīja interesi. Esmu bijusi daudzos starptautiskos koru konkursos Eiropā. Bērnu kolektīvi no Āfrikas, Malaizijas, arī visi Dienvideiropas kolektīvi dzied kustībā. Latvieši ir pārāk statiski, pārāk neinteresanti un dzied “cietām” sejām tā, it kā viņiem kaut kas būtu noticis. Mīmiku, dziedāt stāstu, nevis vārdus, iemāca skolā. Vai arī neiemāca. Esmu Mūzikas skolotāju asociācijas vadītāja un kopējās tikšanās runāju par to, kāpēc daļai bērnu nepatīk dziedāt. No Dieva bērnos ir ielikts liels talants un prieks dziedāt, ko maina skolotāji, diriģenti un sabiedrība. Neinteresants skolotājs, repertuārs, kas nav atbilstošs bērna vecumam, rada pretējo efektu. Ko dara mazi bērni, kad dzird mūziku? Viņi danco. Un tas arī ir mūzikas izglītības pamats.
— Latvijas kori ir labs eksporta produkts?
— Lielākoties mēs viņiem ārzemēs esam garlaicīgi. Mūsu gaudulīgās tautasdziesmas tur var noklausīties labi ja vienu. Turpretī jebkurš gospeļkoris, jebkurš vienkāršākais Dienvidāfrikas universitātes koris dzied vienkāršas dziesmas — precīzi un interesanti. Savukārt Eiropā, Vācijā, Austrijā, koru dziedāšanas tradīcijā ir krimināla situācija. Kvalitāte ir slikta, tradīciju nav, un viņi latviešiem jautā — kas tas par fenomenu, kā jums tas izdodas? Atšķirībā no mums viņiem ir orķestru tradīcija. Turpretī Anglijā spēcīgi ir baznīcu kori, bet, paklausoties kolektīvus no ASV, secināju, ka tie ir ļoti švaki.
Atrod savas notis
— Kādi mēs esam paši sev? Cik profesionāli un interesanti?
— Man viens no galvenajiem nosacījumiem ir — dziedātājiem jāpatīk tas, ko viņi dara. Mēģinājums jābeidz tā, lai, ejot laukā, viņi vēl dzied. Daudz slavēju audzēkņus, bet vienmēr atgādinu, ka vēl ir, kur augt. Attiecībā uz mūziku cenšos iemācīt pareizās vērtības. Lai nebūtu tā, ka konkursa skatē pēc priekšnesuma bērni nonāk no skatuves, un, kad jautāju — kā nodziedājāt, ar sajūsmu atbild — lieliski! Bet, kad savu vārdu saka žūrija, vērtējums ir pilnīgi pretējs. Tas nozīmē, ka vērtību sistēma viņiem ir galīgi šķērsām. Viņi nesaprot, kas ir labi nodziedāt. Tas ir kā dzīvot ģimenē, kur visi lamājas, un, izaugot tādā, lamāšanās kļūst par normu. Tāpēc man patīk olimpieši, kas godīgi atzīstas, kur viņiem jāpiestrādā, lai nākamreiz rezultāts būtu vēl labāks. Nepārprotami koris ir arī diriģenta seja. Tas nozīmē, ka mans apģērbs, stāja, manieres gluži kā “pielīp” koristiem.
— Nereti diriģenti un ansambļu vadītāji ir arī komponisti.
— Es arī rakstu mūziku un ilgu laiku savus skaņdarbus “slēpu” ar segvārdu Austriņa. Tagad manas dziesmas dzied daudzi, arī ārpus Latvijas. Bet kādreiz Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs Juris Karlsons manus darbus aizliedza izpildīt tikai tādēļ, ka nebiju savienības biedre. Atradu izeju, piemeklēju pseidonīmu, kas izklausās pēc veca cilvēka — Austriņa. Teicu, ka partitūras atradu vai kāds man tās iedeva. Austriņas darbiem Latvijā ir spēkā autortiesības.
— Jūsu ideālajā pasaulē visi dziedātu?
— Nezinu, neesmu par to domājusi, bet “Via Stella” ir izveidojies par tādu kolektīvu, kādu es vēlējos bērnībā, kādā es pati gribētu dziedāt. Gribu, lai lauku bērniem šī ir iespēja izrauties no pelēkās ikdienas, iespēja uziet uz lielās skatuves, tajā skaitā ārpus Latvijas robežām.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Liene Batņa.
Dzimšanas laiks un vieta: 1976. gada 21. janvārī Rīgā.
Izglītība: Bauskas bērnu mūzikas skolas kora klase, Jelgavas Mūzikas koledžas diriģēšanas nodaļa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūzikas pedagoģijas nodaļa — bakalaura, maģistra un doktora grāds mūzikā.
nodarbošanās: JVLMA Mūzikas skolotāju katedras vadītāja, augstskolas lektore, Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas mūzikas teorijas priekšmetu skolotāja, kora “Via Stella” mākslinieciskā vadītāja, vokālā ansambļa “Luar” vadītāja, Rīgas Franču liceja mūzikas skolotāja un jauniešu jauktā kora “Mēs lidosim” mākslinieciskā vadītāja.
Bērni: Elizabete un Gustavs.
