Sociālos tīklus pāršalca ziņa, ka bērnudārzos ir obligātie brīvprātīgie ziedojumi. Par to, vai tie ir obligātie, parunāsim mazliet vēlāk, bet, jā, ir dārziņi, kur tādi ir, un zinu tādus, kur šādu maksājumu nav. Mani bērni apmeklē bērnudārzu, un mēs, vecāki, vienojāmies, ka grupas naudu vajag. Zinot, ka valstī ir bezmaksas izglītība, sākumā pie domas, ka ir nepieciešama nauda dažādiem izdevumiem — ziediem, kinētiskajām smiltīm (smilšu masa, kas nomierina un aizrauj, viegli veidojama), bērnu teātru un citu kultūras pasākumu apmeklējumiem un materiāliem, kas nepieciešami radošām izpausmēm, bija jāpierod. Ja vecāki nebūtu naudu savākuši, nebūtu kinētisko smilšu, ziedu svētkos, uz pasākumiem bērni neietu vai dotos tikai tie, kuriem sarīkojuma dienā vecāki nav piemirsuši atnest naudu. Vai tāpēc bērni būtu nelaimīgāki? Droši vien, ka nē! Iespējams, tās ir tikai vecāku ambīcijas.
Tomēr man kā mammai jau sen ir skaidrs, ka valsts nevar nopirkt visu, ir lietas, kuras nevar paredzēt. Lai arī mācību un radošie materiāli dārziņā ir, vienmēr kaut kā pietrūkst — sak, ir diegs, nav adatas. Kas pirks adatu? Ja ne vecāki, droši vien to pirks audzinātāja par savu naudu, kā tas nereti notiek, ja vajadzīgo nenodrošina “valsts”. Vēl neviens nav prasījis naudu par mācību materiāliem, sākot obligāto piecgadnieku apmācību, neesmu pat pildspalvu pirkusi.
Gribētu aicināt vecākus izrunāt grupas naudas nepieciešamību — vai vajag? Cik daudz? Kā tērēsim? Varbūt, godīgi jāatzīst, nevācam, un šī tradīcija vienkārši jāizskauž, jo tās vākšanai nevajadzētu būt obligātai. Var iztikt! Var arī pateikt — kultūras pasākumiem naudu dodu, bet tam nē, nevajag, bet nekad nebūs tā, ka valsts iedos pilnīgi visu, kāds sīkums būs jāpērk! Būsim godīgi, teorija no prakses bieži vien atšķiras! Tāpat aicinātu sekot līdzi tam, vai par tā saucamo grupas naudu, piemēram, netiek pirktas lietas, kas jāgādā pašai izglītības iestādei. Ja ir šādi gadījumi, vecāku pienākums ir celt trauksmi. ◆
