Stunda vai mazāk — tāds ir laiks, ko ar savām atvasītēm Latvijā darba dienās pavada aptuveni puse aizņemto vecāku, septembrī sagaidot pasaulē atzīmējamo Strādājošo vecāku dienu, aptaujā noskaidrojusi “Danonki” “Mazo ekspertu skola”. Arī izglītības psiholoģe Inita Brūvere, kura ikdienā darbojas ap tūkstoš bērnu lielā sākumskolā, atzīst, ka vecāku aizņemtība un pienācīgas uzmanības nepievēršana bērniem mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien lielāka problēma, kas rada noteiktas negatīvas sekas. Taču nevajag daudz, lai šo emocionālo lejupslīdi ģimenē apturētu.
Paust vecākumīlestību
“Vecāku aizņemtība un nepietiekama uzmanība ir sociālā riska faktors, kas nav atkarīgs no ģimenes materiālās situācijas. Mūsdienās tā ir ļoti liela problēma, kurai gan nav viennozīmīga risinājuma. Iespējams, vecāki nemaz negrib tik daudz strādāt, bet jāmaksā kredīti. Tomēr pienāk brīdis, kad svaru kausos ir jautājums, kas svarīgāk — nopelnīt naudu vai iegūt sociāli un emocionāli veselu bērnu? To bieži jautāju arī savā praksē. Var just, kā vecāki saspringst — ko jūs iedomājaties, man taču par visu jāmaksā!” atrast veselīgu līdzsvaru aizņemtajā darba ikdienā mudina psiholoģe. Viņa iedrošina, ka pasaulē nav ideālu vecāku. Taču, ja izdodas apmierināt bērna fiziskās un emocionālās pamatvajadzības, mātes un tēva loma tiek īstenota pilnvērtīgi. Tas ir pa spēkam katram — paust mīlestību, atbalstu, interesi un sapratni. Būt kopā, iesaistīt bērnu mājas lietās un darbos, lai viņš sajustos nozīmīgs. Kā ģimenes daļa, nevis piedēklis!
“Paust vecāku mīlestību nav nemaz tik sarežģīti. Tie var būt vienkārši vārdi — “Es tevi mīlu!”, “Tu man esi pats svarīgākais!”. Mīļvārdiņi, apskāvieni, pieskārieni, bučiņas, glāsti. Bērniem tie ir ļoti nepieciešami un reizēm svarīgāki par vārdiem. Taču tas jāsāk jau no mazuļa piedzimšanas. Ja visu laiku esi bijis emocionāli auksts, desmitās klases skolēns, kurš sācis “slīdēt ārā no rokām”, var nesaprast šādas pēkšņas mīlestības izpausmes. Pie tā ir jāpierod,” modelē I. Brūvere.
Klaiņošanas
un atkarību risks
Tomēr ne visi vecāki prot un vēlas pievērst bērnam nepieciešamo uzmanību, jo pēc darba ir noguruši vai vienkārši bērnībā paši nav saņēmuši vajadzīgo atbalstu un rūpes. Tas savukārt var radīt nopietnas sekas. Ne velti atstāšana novārtā tiek klasificēta kā emocionālā vardarbība.
“Paliekot viens, bērns, piemēram, var aizrauties ar datorspēlēm. Vecākiem it kā ir miers. Viņi zina, ka atvase ir mājās, bet šis process netiek kontrolēts un var veidoties atkarība. Tāpat klaiņošana. Ir vecāki, kuri strādā līdz pulksten astoņiem vakarā, un bērns klīst pa ielām. Turpat ir kompānijas ar līdzīgi domājošajiem. Sākas zagšana, sveša īpašuma bojāšana, sīkais huligānisms, stiklu dauzīšana, spārdīšana. Vēlāk smēķēšana, alkohols un narkotiskās vielas. Nav vajadzīga 12. klase. Tas var sākties, tiklīdz tiek šīm lietām klāt. Bērns vienkārši prasa uzmanību — ja neatrod to ģimenē, meklēs uz ielas!” brīdina psiholoģe, piebilstot, ka praksē bijuši gadījumi, kad sociālais pedagogs brauc meklēt bērnu, kurš nemaz nav mājās savā gultā, kad vecāki vienpadsmitos vakarā atgriezušies no darba.
Neuzlūkot kā pieaugušo
“Bērnudārzā mazo pieskata, kamēr viņam atnāk pakaļ, bet skolā sākas cita situācija — ne visiem ir pagarinātā dienas grupa, un bieži bērns dodas mājās viens. Mudinām īpaši pirmās klases skolēnu vecākus pavadīt mazo gan uz skolu, gan mājām. Ja tas nav iespējams, kāds pieaugušais vismaz varētu sagaidīt bērnu mājās. Tā varētu būt arī auklīte, bet jāatceras, ka nekas nespēj aizvietot vecāku mīlestību un uzmanību. Ja tās trūkst, radīsies protests un dažādas uzvedības problēmas,” skaidro I. Brūvere. Viņa aicina neuzlūkot skolas bērnu kā pieaugušo, kas nereti mēdz gadīties. Un bērns šajā ziņā nepieaugs vēl ilgi. Arī lieliem esot, mēs meklējam mīļu un emocionālu saskarsmi ar vecākiem — atgādina psiholoģe.
Tāpēc, par spīti visam nogurumam, vajadzētu ikdienā atrast kaut nedaudz laika, lai būtu kopā ar bērnu — izietu pastaigā, kopā gatavotu vakariņas, aprunātos. Varianti ir ļoti dažādi, bet ieguvums — neatsverams! ◆
