Cēlies esmu no Liepkalnes Ērgļu pusē. Dzīves ceļi atveda uz Seci, un te mītu jau 45 gadus. Darba mūža lielāko daļu pavadīju susinātājos. Runāju latviski, tāpēc tā dēvēju melioratorus. Starp citu, krekls, kurš man mugurā un redzams bildē, ir 1958. gadā mātes brālēna sūtīts no Anglijas man uz tehnikuma izlaidumu. Un kalpo vēl šodien. Katram cilvēkam jau ir savi savādumi…
Tagad no aktīvās dzīves esmu nost. Mans laiks pagājis. Ikdienā tikai vēroju, kas norisinās apkārt. Lai kauli neierūsētu, bieži pabraucu ar divriteni. Citādi par sportu gan man nav lielas saprašanas. Zinu tikai: ja nevari paskriet, nav jēgas pieteikties vieglatlētikas sacensībās.
Pirms gadiem divdesmit, kad Latvijas televīzija pārņēma rietumu (ne)kultūru un sāka mums iebarot melus, es televizoru pārdevu un cik brīnišķīgi jūtos šajā laikā, kad mani nezombē. Tagad esmu patiesi neatkarīgs. Visu mūžu esmu pavadījis melu iekārtās un tos pazīstu jau pa gabalu. Meli gandē veselību, tāpēc es labāk pasmejos. Smejos par visu. Smiekli dziedē visas kaites. Pat pie ārsta nav jāiet. Ja palūkojas apkārt, tāpat neviena cita jau nav, kas mūs dziedētu. Radio ieslēdzu, lai noklausītos laika ziņas, bet arī tur melo. Lasu “Staburagu” un izsakos pozitīvi. “Staburags” ir divas un trīs reizes produktīvāks par citiem reģionālajiem laikrakstiem. Internetu nelietoju. Man pietiek ar bibliotēku. Tur ņemu lasāmo, kādu vēlos, nevis tādu, ko uzspiež no ekrāna. Es domāju šā, bet ekrānā brēc, ka ir jādomā tā. Kā to sauc? Neko neteikšu.
Latvijā ir maz darītāju un daudz pļāpātāju. Pie tam tie otrie darītājus pamazām nobīda malā. Pārāk nopietni sāku spriest, bet vispār es dzīvi neuztveru nopietni. Labāk par notiekošo pasmejos, bet šī nav humora lappuse, tāpēc turpināšu vien nopietnā garā…
Dvēseles atveldzēšanai piedalos Jaunjelgavas novada literātu biedrībā “Daugavas Dardedze”. Tur asas kustības man neprasa, varu staigāt gausi un šļūcošiem soļiem. Varam kopīgi pasmieties par sevi, par dzīvi un sadzīvi. Kopā smejoties, daudz lielāks enerģijas lādiņš uzlido kosmosā. Kad braucu uz Jaunjelgavu, uzrakstu kādu pekstiņu, par ko pasmieties, jo tikšanās reizēs vienmēr kaut kas svaigs citiem jānolasa.
Saimnieciskā dzīve Latvijā iet kā pa celmiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu dzīves virzītāji gaitu uz augšu negrib, nevis nevar. Ja grib, tad visu var! Simtiem iemeslu atrod un stāsta cilvēkiem pasaciņas. Es arī skolā jau pirmajā klasē izdomāju vairākus attaisnojošus iemeslus, ja nesagatavoju mājasdarbu. Valdībā ir līdzīgi un ilgi jau tikai pirmklasnieku līmenī.
Nesmuki ir, ka latvieši kā ūdenszāles noliecas pa straumei. Taču, kad ūdens noplok, zāle atkal pieceļas. Tās tukšās runāšanas nav jāklausās, tās ir tikai fons. Neviens jau nezina, ko latvieši savās galvās domā. Un latvieši ir pierādījuši, ka ir izdzīvojuši līdz šim un izdzīvos arī turpmāk.
Mana nostāja bēgļu uzņemšanas jautājumā ir strikta — nē! Jo ūdens un eļļa nekad nesavienosies kopā. Pie tam, kā tas tagad paredzēts — obligāti, spiestā kārtā. Atceros, Staļina laikā viss bija obligāti. Piemēram, pēc kara vecenītei, kura palikusi viena, obligāti lika mežā izcirst simts kubikmetru malkas un iznest līdz lielceļam. Tā sauktās valsts normas. Vai to iespējams izdarīt, par to “tētiņam” galva nesāpēja. Ja neizpildīji, ceļš uz Sibīriju garantēts. Tā ka pret obligātumu man ir radusies alerģija.
Pagājušajā nedēļā mediķi protestēja pie Saeimas nama. 15 minūtes. Viņi prasīja lielāku finansējumu medicīnai. Taču te jāsaka, ka kurlie nedzirdēs arī ar dzirdes aparātiem. Citas valstis ir pierādījušas: ja ielās iziet simtiem tūkstošu cilvēku, tad kurlie sajūt zemes dimdēšanu, un tādai akcijai ir rezultāti. Toties pie mums ielās iziet vien daži simti bāleliņu. Tos nejūt neviens, jo līdz zemes trīcēšanai vēl tālu…
Tikmēr ministrijas pie mums tikai rūpējas, lai mēs ātrāk tiktu pie Dieva. To pašu var teikt arī par nesen notikušo pensionāru protesta akciju pie valdības nama. Neviens nedzird, kur nu vēl kaut ko grasītos mainīt. Tukša lieta! Tāpēc nenosodu tos cilvēkus, kuri pensiju nosauc par pirmsnāves pabalstu. Ko gan te vairāk piebilst!
Priecīgs notikums pagājušajā nedēļā bija, kad mani apciemoja dēls, vedekla un mazmeita. Jūtos gandarīts, ka visi ir sveiki un veseli, nesēž bez darba.
Dabā sākas zeltainais rudens. Tā krāsu daudzveidība glauda latvieša sirdi. Neviena palma, ciedrs vai kaktuss nevar aizstāt dzimtās Dievzemītes tēlu.
Un svētdien es ieraudzīju pasaules brīnumu — zem malkas grēdas mēģināja paslēpties varde. Biju jau aizmirsis, kā varde izskatās, nu to atkal ieraudzīju. Vēsā rudenī. Tā mēs dzīvojam no viena brīnuma nākamajā.
Gribas atstāstīt nesen noklausītu simbolisku sarunu. “Skrienam! Ieleksim pēdējā vagonā!” Otrs atbild: “Kur tad tu vairs lēksi, ja vilciens sen likvidēts?” Citiem vārdiem — ceļš uz attīstību ir nogriezts!
