Jau trīs gadus Terēza Kārkla uz dažādiem pasākumiem pulcina Vietalvas pensionārus. Augustā vietalvieši brauca ekskursijā uz Ventspili un guva daudz pozitīvu emociju. Parīt, 2. oktobrī, Odzienas sporta hallē pirmo reizi kopā sanāks visa Pļaviņu novada seniori, arī šim pasākumam jāsagatavojas ar lielu rūpību un atbildību.
Ar odzienieti Terēzu Kārklu tikos vasaras pilnbriedā, un redzēšanās iemesls bija visai prozaisks. Taču man nemaz negribējās, lai mana ierašanās Vietalvas “Dimantos” būtu kā “pēc sērkociņiem”, tādēļ interesanta saruna izveidojās arī par dzīvi, darbu un citām lietām.
Cilvēka dzīvi var salīdzināt ar grāmatu. Vienam tā biezāka, citam — plānāka, kādam varbūt vairāk kā vienu lappusi neizdosies uzrakstīt. To nevarētu teikt par Terēzu Kārklu, kura gan savu dzīvi, gan darbu varētu ietērpt biezā izdevumā. Varu to droši apgalvot, jo bija grūti izvēlēties, ko no mūsu sarunas atvēlēt vienai laikraksta lappusei.
Terēza Kārkla visu darba mūžu aizvadījusi medicīnā — 40 gadu bijusi feldšere, ģimenes ārsta palīdze. Arī tagad, kaut pelnītā atpūtā, viņa nerimst. Rūpes par māju, dārzu, mazbērniem vēl nav viss, ar ko viņa aizpilda laiku.
Liela
nejaušība
Terēzas dzimtā puse ir Latgalē: “Pirms Daugavpils ir Vabole. Ļoti skaista vieta. Tur es pabeidzu vidusskolu. Bijām trīs bērni ģimenē.”
Taču ne jau no agras bērnības viņa domāja savu dzīvi veltīt medicīnai, jo interesēja apgūt pavisam citu profesiju. “Tā bija liela nejaušība. Tēva brālēns aicināja uz Harkovu, jo es ļoti gribēju kļūt par lidotāju,” stāsta Terēza. Taču dzīvē viss iegrozījās citādi. Tad, klasesbiedres mudināta, devās uz medicīnas skolu. Cik viņa zina, vienīgā no sava kursa visu darba mūžu aizvadījusi šajā profesijā. Daugavpils medicīnas skolā iegūtas pamatīgas zināšanas. “Mūs gatavoja tieši feldšerpunktiem. Varējām pieņemt dzemdības, šūt brūces, reanimēt, aprūpēt bērnus. Laukos bērnu veselība bija tikai feldšera pārziņā,” atceras Terēzas kundze.
Žults izplūdums
smadzenēs
Terēzas pirmā darbavieta bija ļoti skaistā, gleznainā vietā — Gaiziņā, kur viņa strādāja Boķu feldšerpunktā. “Milzu teritorija, visa Gaiziņa apkārtne — jau sākot gar Sausnēju, Vietalvu, Jāņukalnu, Gaiziņkalna apkaime. Kur tagad Ķirsona pils, agrāk bija ferma, līdzās māja, kurā mita vien nelabvēlīgas ģimenes, tajās dzima ļoti daudz bērnu, un viņi bija jāapskata. Kāpnes bija vienos mēslos, vajadzēja domāt, kur soli spert. Viņiem tā bija labi, runāt nebija vērts, nekas jau nemainījās.” Kas vēl jāpiedzīvo mediķim laukos? “Boķos braucu ar baltu zirgu, vārdā Fēlikss, ragavās, nevis kamanās. Zirgs bija netīrs, spalvas sitās sejā. Reiz es tā kā apmaldījos — ezeri, viss pieputināts, bet jābrauc patronāžā pie bērniem. Zirgs saprata, ka es vairs nezinu ceļu, saslējās, labi, ka neuzkrita man virsū, nomierinājās, bet es viena pati. Toreiz zīdaiņus uz ambulanci neveda, katru mēnesi līdz gada vecumam svēra, mērīja, potēja mājās. Veda mani arī ar lielajiem traktoriem — “piecsimtniekiem”, “septiņsimtniekiem”. Pa riepām rāpos augšā, lai tiktu kabīnē. Odzienā pie slimnieka reiz devos teju vai rāpus. Naktī nolija, piesala, asfalts slidens, paiet nebija iespējams. Līdu grāvī, ar vienu roku situ pa zemi, lai atspiestos, otrā rokā koferis, ar kājām dauzīju ledu, lai var paiet. Visādi bijis. Kad Boķos tikko biju sākusi strādāt, uz pieņemšanu atnāca kāds vīrietis. Jautāju uzvārdu, viņš sacīja: “Zviedrs.” Es teicu: tautību nevajag, uzvārdu. Viņš atkal atkārtoja to pašu. Vaicāts, kādas sūdzības, viņš atbildēja: žults izplūdums smadzenēs. Kā tas ir? Nu tā ir, viss “aizgājis” uz smadzenēm. Kā man 20 gados jājūtas, dzirdot ko tādu? Vairs neatceros, ko vēl teicu. Apmulsu gan, bet neteicu: ko jūs te runājat?!” stāsta odzieniete.
Puika jau klāt!
1975. gada otrajā pusē Terēza ar ģimeni pārcēlās uz Vietalvu un sāka strādāt Odzienas feldšerpunktā. Taču arī te darba gaitas sākās ar pamatīgu pārbaudījumu. “Sākumā feldšerpunktu paremontēja. Man gribējās, lai darba vide ir patīkama. Vēl nebiju sākusi strādāt — dzemdības jāpieņem! Augšā, otrajā stāvā, dzemdētāja. Viņa atnāca no lauku mājas, jo vīramātei nebija telefona. Pamodināja mani. Piezvanīju “ātrajiem”. Telpa nebija kurināta. Noskrienu lejā paķert kaut palagu, viss vēl svešs, neko nezinu, atradu tikai spilvendrānas, skrienu atkal, meklēju citos plauktos, tikmēr man skrien pakaļ jaunais tētis: “Puika jau klāt!” Viņš paķēra karafi, kas stāvēja uz palodzes, ūdens bija sastāvējies zaļš, ar plēvīti, un izdzēra to. “Ātrie” atbrauca pēc stundas. Tagad “puika” ir virsnieks, dien Ādažos,” smaidot stāsta Terēzas kundze.
Gluži neviļus sarunā nākas salīdzināt pagātni un tagadni. Taču starp visām pārmaiņām viena lieta, kā atzīst Terēzas kundze, palikusi nemainīga — mazais atalgojums: “Sākumā alga bija 65 rubļi, pamazām pieauga līdz 105 — ik pēc pieciem gadiem divus rubļus pielika. Tad bija 2000 “repsīšu”, vēlāk — 54 lati, Sausnējā par pusslodzi saņēmu 107 latus, jo piemaksāja pašvaldība.” Mūsu sarunā bieži izskan vārds “atbildība”. Tā tiešām bija liela, īpaši par bērnu veselību. “Biju tajā vecumā, ka visu zināju — kad kurš zobs iznācis, kad rāpot, sēdēt sācis, kāds vēderiņš. Toreiz mammām mācīju, ka jābaro ik pēc trīsarpus stundām. Arī meitai savu mazdēlu tā mācīju barot. Agrāk jau viss bija ļoti stingri. Bija bargas kontroles. Katras jomas speciālists — galvenais pediatrs, sanitārās izglītības ārsts un citi — brauca, kontrolēja, prasīja, dokumentiem bija jābūt kārtībā,” saka Terēza.
Runājot par veselības aprūpi mūsdienās, Terēzas kundze teic, ka domas ir divējādas: “No vienas puses, nedod dievs, ja šodien gadās saslimt! Par naudu savas veselības labā jau var kaut ko darīt. Bet vai tā ir normāli? Klausos ziņas, sāp, ka zīdainīši mirst. Domāju arī, vai agrāk bija slikti? Pļaviņās bija slimnīca, cilvēki aizbrauca, paārstējās. Tagad tuvākā slimnīca ir Jēkabpilī. Bet ir jau arī, par ko priecāties. Par sasniegumiem, aprīkojumu, izmeklējumiem, kādi šodien ir iespējami, kādreiz par tādiem pat iedomāties nevarējām. Būtu labi, ja tas viss būtu iespējams plašākam pacientu lokam.”
Kamēr sviests kūst…
Kad Odzienā feldšerpunktu slēdza, pēdējos 13 darba gadus Terēza Kārkla rūpējās par kaimiņpagasta — Sausnējas — iedzīvotāju veselību. Sausnējas laiku odzieniete piemin ar īpašu siltumu, jo iegūts daudz draugu, ar kuriem satiekas, dodas uz Kokneses peldbaseinu. Vai šādi tiek uzturēta fiziskā forma? “Reize nedēļā jau nav daudz. Fizisko un garīgo uzturu, teātri spēlējot. Tas man ir hobijs jau ilgus gadus. Kad pagasts atzīmēja 655. jubileju, amatierteātrim bija pirmizrāde. Patīk man tā lieta. Kad sāku strādāt Bērzaunē, spēlēju jaunas meitenes, tagad — memmes. Pēdējā iestudējumā tēloju Memmi, nu visi ģimenē mani tā sauc,” smejot saka Terēzas kundze.
Lai gan kādu laiku Terēzas kundze ir pelnītā atpūtā, cilvēki medicīniskajos jautājumos viņu uzmeklē joprojām. “Ja reiz tas sākts, vaļā tik ātri netiksi. Gluži kā viena no manām varonēm teic: “Kamēr man sviests kūst mutē, es esmu sieviete!” (Smejas.) Zvana un konsultējas gan pašu ļaudis, gan sausnējieši.
Tuvu Terēzas kundzei ir arī visas trīs meitas. Vecākā meita Ineta ir mediķe. Sāka tāpat kā mamma lauku feldšerpunktā Zalves pagastā, vēlāk darbu turpināja toreizējā Aizkraukles ātrajā palīdzībā, pašlaik dzīvo Klintainē. Meita Sinora ir mammai līdzās — dzīvo un strādā Odzienā. Pastarītes Lienes dzīves un darba gaitas noris Pļaviņās. Prieks ir arī par sešiem mazbērniem — vecākajam 25 gadi, jaunākajam vien divarpus gadiņi. Mazbērni neļauj novecot, no viņiem daudz jāmācās, proti, jāiet laikmetam līdzi. Kaut arī ir, kas šajā laikā nepatīk, piemēram, ēšanas paradumi, “sēdēšana” telefonos, datoros. Terēzas kundze novērojusi, ka mūslaiku bērni negrib ēst mājās gatavoto ēdienu, bet gan našķējas ar čipsiem, limonādēm, kolām un citiem saldumiem. Taču, nenoliedzami, šodien bērni ir daudz informētāki, ļoti labi pārzina daudzas lietas.
Vakarus Terēza nevar iedomāties bez krustvārdu mīklu minēšanas. Šī nodarbe kļuvusi gluži vai par rituālu — jādarbina ne tikai kauli, arī smadzenes. Kā lielu dārgumu odzieniete piemin ticību Dievam: “Tā manī ir dziļi. Jau no bērnības.”
* * *
Kam šodien viegli — pa pusei nopietni, pa pusei jokojot gribas teikt. Var lamāt valdību, gausties par katru sīkumu, atrast kādu, kas ar rokām un kājām tam piekritīs. Bet var saņemt sevi rokās un vienkārši dzīvot. Skaisti, viegli un, galvenais, atbildīgi. Iedvesmot sevi un citus. Ar šādiem vārdiem gribas pielikt punktu lappusei. ◆
