“Nekad neesmu dzīvojis mākslinieka dzīvi. Skat, dzīvoklī nav studijas, kas es par mākslinieku? Gleznojis vien dabā, pārsvarā Skrīverus. Bet karikatūras — tās gan ir mans mūža darbs,” saka mākslinieks Dainis Breikšs, uzņemot “Staburagu” savā Pārdaugavas dzīvoklī.
— Pirms intervijas teicāt, ka padomju laikā jūsu uzvārds bija kaitīgs. Ko ar to domājāt?
— Ir dzejnieks Breikšs, ko čeka nošāva Maskavā. Mans tēva brālis bija Jānis Breikšs — advokāts, Saeimas deputāts. Komunisma laikā, lai radītu iespaidu, ka latvieši sadarbojas ar jauno režīmu, viņam piedāvāja kļūt par lauksaimniecības ministru. Viņš mēģināja tikt no tā vaļā, atzīstot, ka no šīs nozares neko nesaprot. “Jums nekas nav jāsaprot, iedosim papīrus, parakstiet,” bija atbilde. Vai es trīs dienas ar ģimeni varu apspriest šo jautājumu? “Jā, džips ir lejā, aizvedīs jūs uz mājām Piebalgā.” Viņš nebija godkārīgs un muļķis, ar visu ģimeni aizbēga uz Zviedriju, zināja, ka nekas labs no tā nav gaidāms. Padomju iekārtai nepatika, ka ārzemes ar Breikša uzvārdu pilnas.
— Stūra mājā esat bijis?
— Reiz 1962. gadā otrajā kursā no zīmēšanas pasauca uz pratināšanu. “Gribam ar jums iepazīties.” Lūdzu! “Kā pavadāt brīvo laiku?” Man nav brīvā laika — laukos pļauju, krauju, strādāju, gleznoju. “Vai studenti runā, ka sviesta nav tāpēc, ka to eksportē uz ārzemēm?” Pirmo reizi dzirdu! “Vai studenti ar pasniedzējiem kopā brīvajā laikā dzer?” Neesmu dzēris, man naudas nav, nezinu. Trīs stulbi jautājumi. Saprata, ka esmu pavieglais, palaida. Bet es tiešām neko nezināju, “kojās” visu laiku pekstiņus domāju. Jā, bija reiz kursabiedri “dropi” uztaisījuši. Toreiz pēc pulksten 11 nevarēja vairs šņabi dabūt, vien vārtrūmē no tumšajiem tipiem. Draugi jau iereibuši, salasījuši kapeikas, sūtīja mani pudelei pakaļ. Ar sajūsmu un urrā sagaidīja. Sak, polšs ir, var turpināt dzert. Attaisīja pudeli, salēja — pirmais kā ņēma mutē, tā ģīmis pārvērtās — kļuva baigs. Nākamais tāpat. Ūdens! Domāju, ka mani nositīs, bet nē, bija solīdi, saprata, jo pudeles korķī atrada divus caurumiņus — ar šprici kāds izsūca dziru un tad ielaida ūdeni.
— Esat dzimis Daugavpilī, kā nonācāt Skrīveros?
— Mamma tajā pusē bija latviešu valodas skolotāja. Skolā strādāja arī kāds analfabēts, skolas apkopējs, kurš sēdēja “sarkano” sapulcēs un daudz dzirdēja. Viņš reiz ieradās pie mātes un teica: Breikšas kundze, pazūdiet, jūs esat sarakstos, nākamajā naktī ņems ciet! Mamma neaizbrauca. Nākamajā dienā viņš atkal bija klāt un kliedza: “Brauciet prom! Man nav laika ar jums runāt, vēl tie un tie jāapziņo.” Mamma paņēma mani un vecāko māsu, jaunākās vēl nebija, un mukām uz Skrīveriem pie radiem. Tā klusi dzīvojām, neviens uzreiz nezināja, kas esam. Bet ir nu gan tie latvieši! Daudzi zināja, ka cilvēks, kurš mūs izglāba, ir “sarkanais”, un, kad tai vietai cauri gāja leģionāri, viņu nosūdzēja. Leģionāri mūsu glābēju kā suni meža malā nošāva, bet viņš bija izglābis daudzus, ne tikai manu māti. Pretīgi! Mēs ar mammu bijām aizbraukuši uz viņa kapa puķes nolikt.
— “Zodu” mājas Skrīveros, Velna dobe pretī Jaunjelgavai un citas ainavas no šīs puses ir jūsu gleznās. Citu ainavu principā nav.
— Kad atgriezos no armijas, man nebija ne vietas, kur gleznot, ne arī kur dzīvot. Desmit rubļu kabatā. Krāsas tūbiņa, ko biju nozadzis armijā. Mamma nestrādāja, jo padomju iekārta no darba atlaida ar tādu pantu, ka viņu darbā nekur neņēma — pat par trauku mazgātāju. Viņa visu mūžu sēdēja pie govs astes, pārdeva ābolus, lai gan bija laba izglītība un gaiša galva. Naudas nebija, kur Skrīveros darbu atradīšu? Mudīgi uz Rīgu pie draugiem, dabūju gultasvietu. Ādu fabrikā Gorkija ielā vajadzēja noformējumu taisīt (dizaina darbs — aut.), bija vienalga, cik maksā, jo zināju, kad būšu “apēdis” desmit rubļu, nebūs ne graša pie dvēseles. Nostrādājis Rīgā, devos uz Skrīveriem, tur slapju muguru lauku darbus darīju, tad skrēju gleznot. Ainavas bija vienīgais izmantojamais materiāls. Neviens taču negrib sēdēt, modeles nebija. Mamma arī nesēdēja, bet sievas portrets man ir, pašportrets arī ir. Pašam darbi man neliekas nekas īpašs, šķiet, nav lāgā sanācis, ja man būtu bijusi telpa un normāla ēšana, nekad nebūtu bijis karikatūrists, bet nodotos gleznošanai.
— Kā sākāt karikatūras zīmēt?
— Jau kopmītnēs. Nevienu “Dadzī” neaicināja, tur priekšā bija kliķe — veči, kuri pelnīja naudu konjakam vai piedevu algai. Jaunos tur negaidīja, bija jālaužas iekšā, jāparāda, ka es esmu. Pirmais, ko aiznesu, bija karikatūra ar Ādamu un Ievu. Kas to izdomāja, man jautāja. Nopīkstu — es. Šie nopētīja, bet zīmējumu pieņēma. Nesu otro, trešo zīmējumu, gaidīju, kad zvanīs, publicēs, bet nekā. Vienā reizē saskaitos, vairs nenesu. Reiz, braucot no Skrīveriem uz Ogri, kioskā paņēmu jauno “Dadža” numuru, lai ir, ko vilcienā darīt. Johaidī! Daiņa Breikša zīmējums! Viņi saprata, ka vajag jaunos, un izmeta makšķeri — redz, tevi jau publicē, nāc! Lepnība nebaro, aizgāju.
— Kā iekļāvāties cenzūrā?
— Es daudzas lietas uztveru ar humoru. Galvā izdomāju bezkaunīgo un nerātno tautasdziesmu garā. Eh, uzzīmēšu to! Vai derēs?! Uzzīmēju, un tas aiziet! Karikatūras nesu arī uz “Padomju Jaunatni”. Reiz redaktors man saka: “Tu saproti, ko esi uzzīmējis?’’ Nu, ko esmu uzzīmējis, man bija interesanti. “Bet tu padomā!” Skatos, bet nesaprotu, kur vaina. Izeju no redakcijas un domāju — velns lai parauj, ko viņš tur saskatīja? Vajag eksperimentu veikt, devos uz izdevniecību “Zvaigzne”, tur dāmas, ko šīs teiks? Ai, cik skaista karikatūriņa! Nodrukāja. Vēl līdz šai baltai dienai nezinu, ko viņš tajā zīmējumā saskatīja. Tā bija pārspīlētā cenzūra, kāds gribēja par katru cenu izlikties gudrs. Protams, ka cenzūra bija, bet, ja gribas, lai tevi publicē, izstrādājas iekšējā cenzūra — ja desmit reižu darbu nepieņem, zini, ko var un ko nē. Lauku kalendāram no manis nepieņēma zīmējumus, kur velni un raganas, jo Latgalē dzīvojošajiem nepatika, tad kalendāru nepirka.
— Pratāt visus lauku darbus, kāpēc nepalikāt Skrīveros?
— Pratu, jo tēvs bija kundziņš, lauku darbi viņam nepatika, tāpēc ģimeni atstāja. Biju vienīgais vīrietis ģimenē, bija jāpļauj, jāgādā par saimniecību. Reiz, braucot no Rīgas, pie sevis domāju — laiks labs, paņemšu krāsu kasti un došos dabā, bet mamma jau pie šķūņa gala gaida. Zini, Daini, kaimiņš kartupeļus jau izvagojis, mūsu aizaug, sarunāju zirgu. Saku, ka nākamnedēļ, tagad gribēju ko citu darīt. Labā miera dēļ kartupeļus arī izvagoju, bet pēc darba galva slapja un iedvesmas arī vairs nav. Lauku darbi ir nebeidzami. Citu reizi pēc mēslu vešanas rokas krampī tā sarāva, ka muti nevarēju nomazgāt, par laimi, vecākā māsa bija atbraukusi, nomazgāja. Es nevarēju palikt Skrīveros, vajadzēja pelnīt.
— Vai mākslinieks var kļūt bagāts?
— Jau sākumā sapratu, ka naudu neizcīnīšu. Viss, kas man ir, krāts gadiem, lai nopirktu. Pie mammas uz Skrīveriem bija jābrauc regulāri, jāpalīdz, braucu ar vilcienu. Tad misējās (smejas), apprecējos, dēls radās, braukt pārpildītajos vilcienos nebija ērti, krāju naudu mašīnai. Sakrāju, nopirku moskviču. Mašīna bija, bet uzvalka nebija, visu savu bagātību varēju uz vienas naglas uzkārt. “Bomža” dzīve. Mākslinieka ceļš ir bada maize.
— Kad kļuvāt pazīstams, dzīve mainījās?
— Nekad neesmu bijis pazīstams. Nauda jau neko nedeva. Ir slavens dāņu karikatūrists Bidstrups, arī grāmatas izdevis. Bija reiz Rīgā, un viņam prasīja — cik maksā par vienu karikatūru? Atbilde bija — es nodzert nevaru. Bet mēs par trim uzzīmētām bildēm konjaku nevarējām nopirkt. Gleznas kāds ārsts vai skolotājs nopirka, bet reti un lēti. Mākslinieks bagāts nevarēja tikt, tikai nabags, bet padomju iekārta gaidīja slavinājumu no mums jebkurā veidā — arī karikatūrai bija jābūt tādai. Reiz dabūju pirmo vietu politiskās karikatūras konkursā. Balva uzvarētājam bija starptautiskā studentu nometne pie Melnās jūras, otrajai vietai — vāze. Es vēl šodien domāju, ka labi būtu, ja otro vietu būtu ieguvis un dabūjis vāzi, jo nekur neesmu bijis. Tādu krupi kā mani nekur nesūtīja.
— Kā izdevās nenodzerties?
— Tāpēc, ka naudas nebija. Dzīvoju no stipendijas, no kuras vēl mammai atlicināju. Viņa man zaptes burku un gaļas gabalu, tā nedēļu kaut kā iztiku. Hruščova laikā studentu ēdnīcā varēja baltmaizi ēst par velti — ar kursabiedru paņēmām kefīra pudeli, izdzērām pie galda un pa kluso pilnu ķeseli ar baltmaizi “pielādējām”. To arī visu nedēļu “štopējām”.
Pieturzīmes
Dainis Breikšs.
Dzimis: Daugavpilī
1942. gada 1. novembrī.
Strādā: Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā par galveno mākslinieku.
Izglītība: Skrīveru vidusskolas 4. izlaiduma un Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvents.
Ģimene: sieva Ināra, dēls Aivis, divi mazdēli.
Vaļasprieks:
slepus uzspēlē akordeonu.
