Par skolotāju viņa ir piedzimusi. Par to šaubu nav. Pēc 14 darba gadiem skolā šodien viņa joprojām degsmes pilna saka: es nevaru iedomāties sevi darām ko citu! Aizkraukles novada vidusskolas 3.m klases audzinātāja Natālija Lapuha pieteikta arī septembrī notiekošajā “Zelta Zivtiņas” iniciatīvā “Meklējam iedvesmojošus skolotājus!”.
Aprakstā par viņu teikts: “Vismīļākā skolotāja. Ļoti enerģiska, bērni viņu mīl, jo viņa ir arī sportiste, un, skatoties uz savu skolotāju, mūsu klases bērni sāka nodarboties ar sportu un uzrāda ļoti labus rezultātus.”
Kad ierodos skolā, lai uzņemtu foto ar Natāliju un viņas audzināmo klasi, sākusies krievu valodas stunda. Viņa mani sagaida eleganta, starojoši smaidoša. Uzraksts uz tāfeles “Diktāts. Parks rudenī.” liecina, ka klase noskaņojusies nopietnam darbam. “Nozogu” viņiem desmit minūtes, un bērni par to priecīgi. Izstāstu, ka vajadzīga bilde ar audzinātāju vidū, un divreiz nav jāsaka — visi gluži vai pielīp Natālijai. Esmu pat nedaudz pārsteigts.
Realizē rīkotājas talantu
“Kopš sevi atceros, no 2. klases zināju, ka būšu skolotāja,” nevilcinoties atbild Natālija, kad jautāju, kāpēc izraudzījusies tieši šo profesiju. Bērnībā Rēzeknē viņas skolēni bija gados jaunākais brālis un rotaļlietas — lācis, lelles. Bija klases žurnāls, kurā sarakstīti audzēkņu vārdi.
Otra aizraušanās saistās ar organizēšanu — pagalmā notika koncerti, tiem gatavoja biļetes, afišas. Varbūt kaut kas bija noskatīts no mammas — viņa bija audzinātājas palīdze bērnudārzā.
Natālija Rēzeknes Augstskolā ieguva gan sākumskolas, gan deju un sporta skolotāja profesiju. Vēlāk Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā apguva matemātikas un dabaszinību skolotājai nepieciešamās zināšanas. Bet pēc augstskolas beigšanas ieprecējās Aizkrauklē, auklēja dēlu, kurš nu jau mācās 9. klasē, un drīz vien sāka strādāt par sporta un moderno deju skolotāju Aizkraukles 1. vidusskolā. Pirmajās darba dienās uztraukums bijis, bet vairāk par to, kā viņu, jauniņo, pieņems skolotāju kolektīvs. Pirmais gads pagāja, vienam otru iepazīstot, bet jau nākamajā izveidojās draudzīgas attiecības. Šodien viņa nevarot iedomāties sevi darbā ārpus skolas. “Kur gan vēl citur varētu tā izpaust vēlēšanos organizēt?” smejot saka Natālija.
Tepat līdzās vien ir!
Pirmais, tā teikt, pārbaudes darbs bija sestklasnieki, turklāt korekcijas klase. Audzēkņi — septiņi zēni un viena meitene. Viegli nebija, vajadzēja arī vienu otru apciemot mājās, lai pierunātu nākt uz skolu. Izvirzījusi sev mērķi — visi astoņi, kaut ar vērtējumu 4, bet skolu pabeigs! Pirmais izlaidums nebija bez asarām, un tagad, satiekot kādu no audzēkņiem, nenoslēpt abpusēju prieku.
Šogad viņa cauri sākumskolas gadiem vada jau otro audzināmo klasi — 18 bērnus. Pēc slāvu tradīcijām bērni viņu skolā uzrunā vārdā un tēvvārdā — Natālija Aleksandrovna, un skolotāja saka, ka ir viņu otrā mamma. No rīta jāsamīļojas un tāpat pēcpusdienā, pirms doties mājās. Meitenes redz un vērtē, uzdod jautājumus par matu sakārtojumu, nagulakas krāsu. Viņa stāsta bērniem par gaitu un stāju, par to, cik svarīgi būt pieklājīgiem, kā draudzēties. Trešās klases vecumā draudzību veido pēc kādas saderības — vienādas krāsas apģērba, dzīvesvietas. Tāpēc jāmāca izprast draudzības patiesās vērtības, un, lai to panāktu, kopā skatās filmas, lasa grāmatas ar piemēriem no dzīves. “Cenšos būt savs, tuvs cilvēks bērniem un viņu vecākiem. Lai varam izrunāt visus jautājumus un tas palīdz vieglāk atrisināt konfliktsituācijas. Viņi ir mani bērni, un pēc četriem gadiem nav viegli atvadīties. Bet tāda ir dzīve. Nāk jauni, un bijušie jau nekur nepazūd, tepat netālu, līdzās vien ir.”
Pēc stundām — svaru zāle un velosipēds
Salīdzinot pirmos darba gadus ar šodienu, augot pieredzei, strādāt kļuvis vieglāk. Ja agrāk, gatavojoties nodarbībām, darbu labošanai bija nepieciešamas vairākas stundas, tagad tā ir patīkama rutīna. “Mainījusies attieksme pret šo profesiju un uzskati par to, kādai jābūt skolotājai. Agrāk sev biju izveidojusi tēlu — kā pareizi uzvesties, iet, runāt, pārdzīvoju katru pieļauto kļūdu. Pieredze ļāva atbrīvoties no šīs nevajadzīgās sevis kontrolēšanas. Jaunības maksimālismā cerēju, ka visi mani audzēkņi būs lieliski sportisti, teicami sagatavošu sacensībām, un es priecāšos par viņu iegūtajām medaļām. Dzīve pierādīja, ka ne viss var būt tik ideāli, bet vairāki audzēkņi patiešām sasniedz labus rezultātus sportā,” salīdzinot sajūtas toreiz un tagad, stāsta Natālija.
Pieredze devusi arī vairāk brīvā laika, un to viņa piepilda sporta zālē, nodarbojoties ar fitnesu, pauerliftingu jeb svaru stieņa celšanu. Tas noder arī, lai atbrīvotos no stresa, jo, cīnoties ar svaru stieni, izkliedz visu, kas sakrājies. Vēl dienā mēdz nobraukt līdz pat 30 kilometru ar velosipēdu. Ierastie maršruti — Jaunjelgava, Staburags vai no Ogres līdz Aizkrauklei. Sekojot skolotājas piemēram, arī skolēni arvien aktīvāk pievēršas sportam.
Vai profesionālajos svētkos skolā jūtama svētku noskaņa? Natālija teic, ka šogad to nedaudz pabojājis ministrs Kārlis Šadurskis ar izglītības reformu. Pirmā alga vēl nav saņemta, bet, ņemot vērā esošo informāciju, tā varētu būt ievērojami mazāka nekā pērn. ◆
