Aizkrauklē, starp Samēnu, Pakalnu un Dzelzceļa ielu, pirms 40 gadiem vietējiem iedzīvotājiem, bijušās “Lauktehnikas” darbiniekiem, toreizējās varas pārstāvji piešķīra zemi mazdārziņiem. Sākoties privatizācijai, aptuveni 10 hektāru lielajai platībai pieteicās īpašnieks — Pēteris Lācis. Vēlāk viņš šo īpašumu pārdeva. Tagadējais saimnieks Džennings Neils Daniels Gillespi par “Nokalnos” notiekošo neliekas zinis.
Tikmēr kā katru rudeni, arī šogad dārziņos aizkrauklieši novāc ražu. Viņi stāsta, ka bez praktiskā ieguvuma tā ir arī vieta, kur rast mieru, patvērumu no ikdienas raizēm. Daudziem, lielākoties sirmajiem aizkraukliešiem, ar dārziņiem saistās viss mūžs. Viņi turp dodas atpūsties, uzņemt spēkus, darboties, nevis laiski atlaisties dīvānā pretī televizoram.
Salāti top uz vietas
Pirms piecdesmit gadiem uz Aizkraukli dzīvot atnāca Beatrise, un tam iemesls bija Pēteris. Šajā septembrī viņi svinēja zelta kāzas. Pirms gandrīz četrdesmit gadiem ģimenei piešķīra 600 kvadrātmetru zemes netālu no Aizkraukles, vietā, kur sāka veidoties mazdārziņi. Apstrādājamās zemes robežas ar gadiem mainījušās, kam iemesls bija mūžībā devušies kaimiņi. Pēdējos gados gan viens otrs viņu radinieks atsāk rakt un stādīt.
Beatrises un Pētera Purkalnu kvadrātmetros slejas omulīga dārza mājiņa, pirtiņa, siltumnīca. Zeme ir nokalnē, tāpēc, lai lietus nenoskalotu visu vērtīgo augsni, dobes veidotas kā mazas terases. Vagu virziens vairākkārt mainīts, meklējot vislabāko. Ielejas zemākajā vietā ceļu uz Daugavu izgrauzis strauts, un par ūdens trūkumu vasarā nesūdzas. Mēslojumu atved zemnieks no Aizkraukles pagasta. Te izaug ikdienas ēdienreizēm nepieciešamais, kas noder pašiem un bērniem.
Septembra beigās katra diena aizkraukliešiem paiet, ar lāpstu uzrokot gabaliņu, kur vēl nesen auga kartupeļi, gurķi, burkāni. Beatrise stāsta, ka burkāni slikti dīguši, tāpēc raža trūcīga. Kartupeļi lielā mitruma dēļ strauji sapuva. Arī kāpostiem šī vasara neesot bijusi laba.
Raža jau pagrabā vai turpat uz vietas dārziņā uz plīts pārtop garšīgos salātos. Bet pirmās salnas sagaidījušas rudens ziedi — asteres, dālijas, samtenes. Kamēr Beatrise man izrāda savu saimniecību, klusi savā nodabā dārza mājiņā rosās Pēteris. Drīz vien mazās, vīnogās ieaugušās rūķu mājai līdzīgās istabas tikpat mazā krāsniņā iedegas uguns. Katru mēnesi divas reizes kurina arī pirtiņas krāsni, un īpaši romantiski tas varētu būt janvārī.
Ne tirgum,
bet dvēselei
Netālu no Purkalnu dārziņa ir aizkrauklietes Tamāras Kramokas ziedu valstība. Pārsteidzu viņu un pārtraucu rosīšanos pie tomātu garajiem, slaikajiem stumbriem. Tie lielākoties savu šīs vasaras uzdevumu veikuši. Ievēroju, ka neraksturīgi citām siltumnīcām šajā zemi klāj koši zaļš zelmenis. Saimniece teic, tie ir rudzi. Zemi nomainīt ir pagrūti, rudzu un kūtsmēslu ierakšana ir labs veids, kā to uzlabot. Citu gadu rudzu vietā iesēj sinepes.
Tamāra stāsta, ka kopā ar vīru dārziņu sāka iekopt 1977. gada rudenī. Platības te deva visiem bijušās “Lauktehnikas” darbiniekiem, kuri vien to vēlējās. Pat ļāva izvēlēties — ņemt vasarnīcas gabalu vai tikai mazdārziņu. Toreiz ģimenes apstākļu dēļ lemts par labu mazāk darbietilpīgam variantam. Tamāra atzīst, ka tajos gados zemes darbi interesējuši vairāk nekā piedalīties kādā pašdarbības kolektīvā.
Pērn divu darītāju vietā palika viens, un Tamārai nu tikai saviem spēkiem jāuztur visa saimniecība. No malas šķiet, ka viņa ar to lieliski tiek galā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējušies ar vēl kādu kreņķi — zeme, uz kuras viņas un vairāki citi dārziņi, nepieder to apsaimniekotājiem. Pat vēl sliktāk — joprojām nav noslēgti līgumi ar pašreizējo zemes īpašnieku par platību izmantošanu. Īsti pat neesot zināms, kas konkrēti ir šis saimnieks, pie kā vērsties ar jautājumiem. Vietējie zina stāstīt, ka pirms vairākiem gadiem zemes platību “Nokalni”, uz kuras arī izveidoti šie mazdārziņi, tās īpašnieks Pēteris Lācis pārdevis kādam ārzemniekam. Darījuma summa esot bijusi gandrīz miljons latu. Kopš šī darījuma iestājies neziņas laiks, jo jaunajam īpašniekam bijuši grandiozi plāni zemes izmantošanā. Bija laiks, kad te dārzu kopēji sēdēja “uz koferiem”, gatavi atstāt likteņa varā visu gadiem rūpīgi iekopto.
“Ne tirgum, bet dvēselei te aug puķes,” saka Tamāra. Un puķu te tiešām ir daudz. Kur vien pagriezies, zied, smaržo, plešas, vijas. Siltumnīcas priekšā pāri manai galvai izstiepušās klusi smaržo enģeļtaures. Uz vakaru smarža arvien paspilgtinās. “Staigāt caur puķēm ir kā dvēseli izdaiļot,” saka saimniece. Siltumnīcas siltākajā stūrī kuplo pamatīga mārtiņroze. Jau nojaušami balti ziedpumpuri, un ziedēšanu tā gaida ap svecīšu vakaru laiku.
Dārziņiem veltīts smags darbs, un konkrēti šajā izrakta aka, kuras dziļums mērāms septiņos grodos. Te arī uzcelta pamatīga siltumnīca, stādīti koki. “Ja man tagad nebūtu dārza, justos ļoti slikti. Te nāku katru dienu, arī sliktā laikā un ziemā,” stāsta aizkraukliete.
Tiem, kuri raduši domāt, ka mazdārziņos rušinās tikai pensionāri, var apgalvot, ka pērn tuvākajā apkārtnē darboties sāka trīs ap četrdesmit gadu veci cilvēki. Kas ierāda šādiem jauniem dārzkopjiem brīvos apsaimniekojamos gabalus? No padomju laikiem tādu kā grāmatvedību kārto Angelina Vucāne.
Uz dārzu arī ziemā
Netālu ir Dagmāras Dzirkales dārzs. Viņa novākusi ķirbju ražu un steidz man rādīt vīra Harija aizraušanos — pudeļķirbjus. Gari, resni kā ziloņu ilkņi tie sagūluši kaudzē. Nedaudz neierasti septembra beigās redzēt ziedam rozes. Šogad jau trešo reizi ziedot. Joprojām var priecāties par puķuzirņiem, vilkābeli, rudens anemonēm. Par spīti vēsajām septembra naktīm, koši mirdz dālijas. “Viss tikai acu un sirds priekam,” stāsta Dagmāra un uz sētas staba rāda man atzīmi, pēc kuras var spriest, cik biezs zemes slānis te uzbērts — vairāk nekā pusotrs metrs. “Te bija purvs un melnzemi nācās uzbērt no jauna. Daudz darba ielikts.” Viņas dārza mājiņā labi iedzīvojušies kaķi, un, lai viņi būtu aprūpēti visu gadu, Dagmāra ar vīru te nāk arī ziemā. Lai iekurtu krāsni, pabarotu dzīvniekus.
***
Kāds būs “Nokalnu” dārziņu tālākais liktenis, pagaidām neviens nespēj atbildēt. Aizkraukles novada domei ar šo nekustamo īpašumu nav saistības, bet pašvaldības izpilddirektors Einārs Zēbergs teic, ka dārziņi vēsturiski izveidojušies, bet līgumi par to lietošanu ar kādu no, nu jau trešo pēc kārtas, zemes īpašniekiem nav noslēgti. Novada teritoriālajā plānojumā šī vieta ir kā rūpnieciskā zona. To, kas bija ierādīts, piešķirts padomju laikā, šobrīd pierādīt būtu sarežģīti, kā arī jautājums, cik šis fakts būtu saistošs šībrīža situācijai. Dārziņu apsaimniekotāji varētu ņemt iniciatīvu savās rokās, dibināt biedrību, vērsties ar iesniegumu pie zemes īpašnieka. Pašvaldība varētu uzņemties starpnieka lomu, palīdzēt sameklēt īpašnieka kontaktus, kā arī sadarboties biedrības dibināšanas procesā. ◆
