Ar Guntu sarunājos pirms pieciem gadiem. Viņa no Anglijas bija atbraukusi baudīt atvaļinājumu Latvijā, Skrīveros. Toreiz raksta virsrakstam izmantoju viņas teicienu: “Sirdī vienmēr esmu Latvijā!”. Arī tagad Guntu intervijai “noķēru” dienu pirms izlidošanas uz Angliju. Un virsraksts sarunai varētu būt tāds pats kā pirms pieciem gadiem. It kā jau viss ir tāpat un tomēr mazliet citādi. Par to — saruna ar Guntu Rūķi.
Pieradusi pie stabilitātes
— Pirms pieciem gadiem intervijā teici: “Sirdī vienmēr esmu Latvijā!” Un tomēr, kāpēc te neesi vēl pavisam?
— Šo piecu gadu laikā man bija mēģinājums te atgriezties. Anglijā nomira onkulis, un no 2012. līdz 2014. gadam centos iedzīvoties Latvijā. Divus gadus nostrādāju Skrīveru pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis” par mūzikas skolotāju. Piedalījos arī “Comenius” projektā, bija man arī darba piedāvājums Aizkraukles “Auseklītī”, Rīgā, bet… laikam jau desmit Anglijā nodzīvotie gadi darīja savu — biju pieradusi pie noteiktas stabilitātes. Latvijā to neizjutu. Iespējams, svešumā dzīvošu tik ilgi, kamēr nopelnīšu pensiju.
— Ko darīji Anglijā, kad atgriezies no Latvijas?
— Man ļoti patīk darbs ar bērniem, tāpēc meklēju kaut ko līdzīgu Latvijas darbam. Diemžēl Anglijā mūsu augstskolu diplomus neatzīst. Sākumā atradu darbu katoļu skolā par pusdienu skolotāju — tas nozīmē, ka uzraudzīju bērnus pusdienlaikā, darbs bija divas stundas, vēlāk izturēju konkursu un jau pusotru gadu strādāju skolā. Mana darbdiena ir no pulksten 8.30 līdz 16. Nedēļā strādāju 35 stundas. Es par šo darbu ļoti priecājos, pat lepojos, jo konkursā piedalījās arī vietējās kandidātes. Uzturu saikni arī ar kādu īru ģimeni. Esam pazīstami jau desmit gadu. Divi gadi Latvijā gan nedaudz atsvešinājuši bērnus, viņi jau izauguši lieli, bet tik un tā ļoti jauki. Turklāt manā dzīvē ir vēl viens patīkams notikums — pašvaldība piešķīra saulainu divistabu dzīvokli, nu varēšu ciemos uzņemt draugus.
Puse jāatdod par īri — Ja nav noslēpums, cik saņem par skolotājas darbu un cik atdod par īri?
— Par darbu skolā saņemu 900 mārciņas (“uz rokas”). Par īri vienam cilvēkam sanāk maksāt ļoti dārgi — jāmaksā 450 mārciņu plus gāze, elektrība, televīzijas abonēšana, interneta rēķini… Dārgāka kā Latvijā Anglijā ir arī mašīnas uzturēšana, apdrošināšana, tehniskā apskate, ceļa nodoklis. Te gan ir lētāki pārtikas produkti un apģērbs. Ja ģimenē ir divi pelnītāji, neapšaubāmi, iztikšana vieglāka.
— Vai zini, kas notiek Latvijā, un kas tev te šķiet galīgi šķērsām?
— Vienmēr esmu sekojusi notikumiem Latvijā, arī dzīvodama Anglijā. Kad te dzīvoju, regulāri skatījos visus ziņu un analītiskos raidījumus, patika raidījums “1:1”. Kas man Latvijā šķiet visnepatīkamākais? Te nav jūtama stabilitāte, valda netaisnība, ir izteikts nabadzīgo un bagāto slānis, korupcija, cilvēki dzīvo noteiktā stresā. Liela daļa burtiski izdzīvo, nevis dzīvo.
Grib veco Angliju
— Neapšaubāmi, viens no lielākajiem notikumiem pasaules politikā ir Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Masu saziņas līdzekļos ne reizi rakstīts, ka pēc balsojuma rezultāta mainījusies vietējo attieksme pret viesstrādniekiem? Vai tu to arī esi izjutusi?
— Nē! Ne reizi neviens vietējais nav izteicis kādu nicīgu vai nievājošo piezīmi vai arī kaut kādā citādā veidā izrādījis nepatiku. Patiesībā jau angļi ir ļoti iecietīgi pret iebraucējiem. Viņi smaida. Un ir patīkami, ja tev uzsmaida. Uzsmaidi pretī, un nav svarīgi, vai tas ir no sirds vai tikai pieklājīgs žests.
— Kāds bija tavu paziņu balsojums “Brexit”?
— Lielākā daļa balsoja par izstāšanos. Tajā pašā laikā man šķiet, ka lielākā daļa angļu, lai gan balsoja pret, paši nākamajā rītā bija izbrīnījušies par šādu rezultātu. Manuprāt, liela nozīme bija pēdējo nedēļu kampaņām. Piemēram, viena no tām atgādināja — katru nedēļu 350 miljonu mārciņu tiek ieskaitīts Eiropas Savienībai, bet šī nauda varētu palikt pašiem veselības aprūpei. Protams, vecāka gadagājuma cilvēki nobalsoja par veselību. Viņus var saprast — viņi grib savu labo veco Angliju, kur nav iebraucēju kultūras, kur nav uzrakstu arābu valodā, kur ielās cilvēki nestaigā parandžās. Līdz ar viesstrādnieku pieplūdumu veidojās milzu rindas hospitāļos, īres maksa krietni pieauga — angļiem dzīve kļuva sarežģītāka. Un kurš gan grib dzīvot sliktāk? Savukārt jaunie bija par palikšanu ES, uzskatot, ka viņiem pavērtas lielākas iespējas. Viņi bija nemierā, ka vecie izlemj viņu nākotni.
Basām kājām bauda vasaru
— Kā tu pavadīji šo atvaļinājumu Latvijā?
— Baudīju to, kas nav iespējams Anglijā — saikni ar dabu. Ar “Sprīdīti” biju ekskursijā Alūksnē, biju arī Sēlijas pusē, Valmierā, priecājos par balto stārķu kolonijām, basām kājām baudīju Latvijas vasaru, sēņoju.
— Teici, ka vienmēr zini, kad nākamreiz brauksi uz Latviju?
— Jā. Nākamajās skolēnu brīvdienās, kas būs oktobrī. Paredzēts braukt arī Ziemassvētkos, bet aviokompānijas jau arī ir gudras, tieši skolēnu brīvdienās “saskrullē” fantastiskas cenas.
— Kā tagad ir ar tavas dzīves šūpolēm?
— Tās vienmēr ir augšā un lejā. Mani īpaši nesatrauc, kas notiks ar “Brexit”, jo man vienmēr ir mājas, kur atgriezties.
