Agrāk gan viss bija vienkāršāk — bankas gandrīz katrā stūrī, visās tevi sagaida kā draugu, un tu bez problēmām atver kontu un izej no bankas augsti paceltu galvu kā uzvarētājs, bet tagad…
Lai ātrāk saņemtu algu, izdomāju, ka man jāatver konts citā bankā. Aizbraucu uz Rīgu kā uzvarētāja, bet atbraucu sašļukusi kā novītusi pujene. Bankā uzdotie jautājumi mani iedzina tādos kompleksos, ka es jūtos tik maznozīmīga persona, ka vēl šodien nevaru atģisties. Iedomājieties — bankas darbiniece man prasa, vai esmu politiski nozīmīga persona? Tas mani tā samulsināja, ka es nemaz tā ātri nevarēju atbildēt. Domāju — it kā jau teorētiski mēs visi esam politiski nozīmīgi, jo bez mūsu maksātajiem nodokļiem taču nemaz valsts nebūtu. Un katrs latvietis taču savā zemē ir nozīmīgs. Labi, ka Indriķis bija līdzi un pateica pareizo atbildi: “Nē!” Taču ar to viss vēl nebeidzās. Manis tincināšana turpinājās.
Vai jums ir kādi sakari ar Amerikas Savienotajām Valstīm? “Es gribu, vai varat palīdzēt?” saku darbiniecei, bet viņa tā jocīgi uz mani paskatījās, līdz Indriķis atkal man pateica priekšā: “Nē!” Pēc tam darbiniece prasīja, vai man ir sakari ar citām valstīm? Ak, ja viņa zinātu, kā es gribētu, bet nu nav!
Nu kāpēc liktenis pret mani bijis netaisns? Esmu bezsakaru politiski nenozīmīga persona. Vajadzēja tomēr atbildēt tam Muhamedam “Facebook”, kurš mani uzrunāja. Būtu vismaz viens sakars ar citām valstīm.
