Jaunjelgaviete Daina Dzenīte kopā ar vīru Nilsonu izveidojusi savu uzņēmumu — SIA “DaNi” —
un darbojas nu jau trešo gadu. Daina ir pārliecināta par to, ka atradusi savu īsto vietu, darot darbu, kas sagādā prieku: “Tirdzniecība man ir sirdī. Jau skolā sāku izplatīt “Oriflame” produkciju un lielākoties vienmēr esmu strādājusi tirdzniecībā. Jūtos savā vietā un pat nespēju iedomāties darīt ko citu. Man patīk. Ir grūti, bet visu daru ar entuziasmu.”
Strādā pat 20 stundu
— Kad radās doma par to, ka vajag strādāt sev?
— Vēlme darboties tirdzniecībā un veidot savu uzņēmumu man bija jau sen, tikai tam vajadzēja īsto brīdi, zināšanas, iegūt pieredzi. Kādu laiku strādāju “Latvju Spīķerī”, suvenīru veikaliņā pie Liepkalniem. Tā vadītājs Arvīds Apfelbaums ir dzīvesgudrs, veiksmīgs uzņēmējs. Viņam ir cits skatījums, citāda domāšana un spēja iedvesmot. Šobrīd mēs kā jaunie uzņēmēji darbojoties vairāk redzam problēmas, bet uzņēmējs, kurš ticis tālāk, spējis veiksmīgi attīstīties, saskata plusus, un tajā pozitīvajā pieredzē viņš arī dalījās. Tur strādājot, ļoti daudz iemācījos sev. No Arvīda Apfelbauma guvu iedvesmu un pārliecību, ka daudz kas ir iespējams.
— Jūsu izglītības izvēle pēc vidusskolas tomēr nebija saistīta ar uzņēmējdarbību.
— Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, apguvu socioloģiju un menedžmentu. Un mums bija ļoti plašs priekšmetu klāsts: matemātika, ekonomika, menedžments, psiholoģija, personālvadība — viss, kas ir labs pamats uzņēmējdarbībai. Mācības ļoti labi nostiprināja angļu valodas zināšanas, jo mācību materiāli socioloģijā tolaik bija tikai angļu valodā. Diemžēl pēc studijām ātri vien valoda piemirsās, jo nelietoju. Tagad strādājot vairāk noder krievu valoda, un tā jau apgūta no bērnības.
— Kā ir būt uzņēmējiem Latvijā?
— Daudzi domā — ja savs uzņēmums, var dzīvot cepuri kuldams, par naudu nav jāsatraucas un var atļauties visu. Patiesībā tā nav. Un darbs nesākas astoņos un nebeidzas piecos. Ir bijis tā, ka strādājam pat 20 stundu diennaktī, pāris stundu paguļot. Kad šajā vasarā pārdevām zemenes, diennaktī gulējām divas trīs stundas. Grūti jaunajiem uzņēmējiem arī tāpēc, ka nav nekāda valsts atbalsta. Tiklīdz nodibini uzņēmumu, ar pirmo dienu jāsāk maksāt sev algu, nodokļus. Nav “handikapa”, kad vari iesākt, “atsperties” un tad maksāt. Sākums šajā lauciņā man bija ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību. Tolaik bezdarbniekiem piedāvāja programmu — uzrakstīt projektu un atvērt savu uzņēmumu. Ar konsultanta palīdzību uzrakstīju biznesa plānu, saplānoju naudas plūsmu un tad valsts finanšu institūcijā ALTUM starta programmā jaunajiem uzņēmējiem dabūju aizdevumu uzņēmējdarbības sākšanai. Teorijas ir viens, bet dzīve pavisam cits, tikai tad, kad atvēru uzņēmumu, sāku darboties, sapratu, ka patiesībā iesākumam vajadzēja vairāk naudas.
Sapnītis par Ameriku
— Nonākot pie kārtējā izaicinājuma, problēmas, spējat saglabāt entuziasmu?
— Abi ar vīru esam cīnītāji, mums visu laiku vajag kaut ko jaunu. Nemākam apstāties pie viena. Jau senāk man bija izlolota ideja par savu veikalu, bet būtībā lielākais ideju ģenerators ir vīrs. Sākām Jaunjelgavā, atverot nelielu veikalu, apgrozījums nebija pietiekams. Tad līdzīgu tirdzniecības vietu atvērām Aizkrauklē, “IGA centrā,” darbojāmies aptuveni gadu, līdz arī tur ienāca lielais pārtikas un pārējo preču tirgotājs, atkal meklējām citu vietu. Šobrīd mums ir veikaliņš Koknesē, veikala “Maxima” telpās, pārdodam segas, spilvenus, veļu, gultasveļu utt. Cenšamies attīstīties, domājam, kur un kas būtu labāk, izdevīgāk. Pirms nepilniem diviem gadiem sākām organizēt tirdziņus Aizkrauklē. Uzrakstījām pašvaldībai koncepciju, saņēmām pozitīvu atbildi. Sākotnēji gribējām tirdziņu rīkot centrālajā laukumā līdzās domei, tomēr dažādu iemeslu dēļ to organizējam iepretim Aizkraukles tirgum. Šis ir jau otrais gads, un lielākā daļa tirgotāju jau ir pastāvīgi, taču ikreiz piesakās arī kāds jauns pārdevējs. Pamatā tie ir tirgotāji, kas pārdod rūpniecības preces, taču laipni gaidīts arī ikviens amatnieks vai mājražotājs — neatsakām nevienam. Nākamais tirgus būs oktobra trešajā sestdienā.
— Nav bijis vilinājuma doties uz citu valsti?
— Mēs negribam braukt projām no Latvijas. Mana māsa dzīvo Dānijā, aizbrauca studēt, taču apprecējās ar dāni un palika tur uz dzīvi. Vīram māsa ir Anglijā, bet brālis Īrijā. Un mēs domājām: nē, nekur nebrauksim, paliksim tepat un cīnīsimies! Mums patīk Latvijā, esam pieraduši. Mums patīk šeit. Vienīgā zeme, kas vilina, ir Amerika. Turp dotos, ja nu tomēr izlemtu, ka Latvijā nepaliksim. Amerika ir mūsu mazais sapnītis, bet tieši tās kontinenta daļas, kur ir silts un saulains. Saule cilvēkus padara smaidīgākus un pozitīvākus. Latvieši ir diezgan nospiesti — naudas problēmas, kredīti, darba trūkums un tā tālāk. To īpaši uzsver tie, kuri Latvijā atgriežas pēc ilgākas prombūtnes ārzemēs. Visi sūdzas, sarunas ir par un ap problēmām. Tās ir visur, arī citās valstīs dzīvojot un strādājot, sarežģījumu netrūkst, tikai Latvijā negatīvismu jūt izteiktāk. Latvijā dzīvojam no vienas naudas līdz nākamajai. Un tas cilvēkus nospiež, nevar atļauties sev kaut ko vairāk.
Par kāzām runā pirmajā randiņā
— Strādājat kopā ar vīru. Vai kādreiz nav pārāk daudz kopā būšanas?
— Tā, šķiet, bijis visu kopdzīves laiku. Ja gribas atpūsties, aizbraucu pastrādāt uz veikalu. Ja ģimenē viss ir kārtībā, tad arī apkārt viss būs labi — miers, harmonija un laba sajūta. Ja ir kādas problēmas ģimenē, tas uzreiz atspoguļojas darbā.
— Ģimene ir galvenā svarīgākā vērtība?
— Tā ir, visu darām ģimenes, bērnu dēļ. Kā vīram smejos — ar bērniem ir grūti, bet bez bērniem nevar. Viņi jau ir dzīves jēga, iemesls iet un darīt. Mums ar vīru ir interesants stāsts. Man bija 20 gadu, kad iepazināmies, viņam — par pieciem vairāk. Tas bija novembrī, janvārī sākām dzīvot kopā, un maijā pieteicās meitiņa. Apprecējāmies, kad meitai bija pusgads. Sākums bija straujš, bet likās, ka tam visam tā ir jānotiek. Tā jābūt. Šogad nosvinējām desmit gadu kāzu jubileju.
— Uzreiz bija sajūta, ka jūsu cilvēks?
— Jā, abiem. Patiesībā satikāmies, pateicoties tam, ka mana māsa kopā ar draudzenēm Jaunjelgavā rīkoja pasākumu jaunajām grupām. Nilsons atbrauca kopā ar grupu, kurā spēlēja. Braucām vienā autobusā, un jau tur viņš mani pamanīja. Todien, aizbraucot mājās, vecmāmiņai paziņojis, ka esot atradis savējo, īsto. Pirmajā randiņā runājām par kāzām un bērniem, bet pēc divām nedēļām Nilsons jautāja, kad mēs varam apprecēties? Bija sajūta, ka zinām viens otru jau sen, nekādas kautrības vai mulsuma mirkļu. Radniecīga dvēsele. Vēl vidusskolā mācoties, izdomāju, ka gribu apprecēties astoņpadsmit gados un būt jauna māmiņa, lai ar prieku var bērniem izskriet līdzi un pēc tam atpūsties. Protams, dzīve ir pilna pārsteigumiem, ir labi un ir grūti posmi. Tomēr ir forši — vecākajai meitai Norai jau desmit gadu, Paulam septiņi. Dēls ir ļoti aktīvs, spēlē futbolu, meita dejo tautas dejas, abi bērni apmeklē mākslas skolu, nodarbības peldbaseinā. Tā kā mums abiem ar vīru ir vadītāja apliecība, tad varam paspēt bērnus izvadāt, kur nepieciešams. Kad vajag, blakus ir ome, kura pieskata, palīdz. Lēmums par dzīvi Jaunjelgavā bija pieņemams abiem, jo neviens no mums negribēja dzīvi četrās sienās Rīgā, audzināt bērnus skudru pūznī. Nilsona vecāki ir no Vecpiebalgas, tur arī pagāja bērnība, lauki viņam nav sveši.
Matu krāsa uzlabo noskaņojumu
— Daudz strādājat, laiku prasa arī mājas rūpes, bērni. Vai izdodas atlicināt kādu brīdi un kaut kur aizbraukt atpūsties?
— Pagaidām nē. Kad jūlijā beidzās zemeņu sezona, ar bērniem mazliet izbraucām tepat pa Latviju. Bet vispār šobrīd ir tā, ka visi līdzekļi aiziet uzņēmumā. Kredīti, uzņēmums — tas paņem daudz laika un arī naudas.
— Jums ir drosmīga matu krāsa — spilgti oranža.
— Mainot matu krāsu, mainās arī iekšējās sajūtas. Jūtos možāka, uzlabojas noskaņojums. Ir bijis periods, kad mati krāsoti tumšos, zemes toņos, brūni. Tad arī sajūtas bija piezemētākas. Ar oranžo krāsu jūtos vislabāk, tā ir manējā. Matu krāsas mainījušās ļoti daudz, bijuši dažādos toņos — sarkanīgi, violeti, oranži. Mācoties vidusskolā, matus reiz nokrāsoju spilgti rozā krāsā. Ķīmiju mums tolaik mācīja ļoti stingra skolotāja, pret kuru lielu respektu izjuta pat klases lielākie brīvdomātāji, un viņas vadītajās stundā uzvesties mācēja visi. Biju tikko tikusi pie jaunās matu krāsas un ar lielām bailēm devos uz ķīmijas stundu. Domāju: ko skolotāja teiks, kā reaģēs. Stāvot pie kabineta durvīm, sirds sitās, un, skolotājai verot durvis, pilnībā sastingu. Taču, mani ieraugot, skolotāja izsaucās: “O, kāda forša Sarkangalvīte!”
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Daina Dzenīte.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Ogre, 1984. gada 14. jūnijs.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Nilsons, bērni Nora un Pauls.
DZĪVESVIETA: Jaunjelgavas novads.
NODARBOŠANĀS: uzņēmēja, SIA “DaNi” valdes locekle.
