“Dažus mēnešus pirms Ziemassvētkiem vietām uzrodas eņģeļi deputātu izskatā. Viņi dara cilvēkus laimīgus,” tā varētu sākties viena no mūsdienu pasakām. Runa ir par valsts budžeta mērķdotāciju sadali pēc deputātu ieskatiem jeb budžeta kvotām. Tā ir iespēja valdības partiju deputātiem iesniegt priekšlikumus par atbalstu pašvaldību vajadzībām, kurām citā veidā no valsts budžeta vai Eiropas fondiem neesot iespējams saņemt finansējumu.
Protams, tie, kuri ir tikuši pie naudas, šo iniciatīvu atbalsta rokām un kājām — tiekot taču darītas labas lietas, piemēram, izveidots piemineklis Ēvaldam Valteram Kuldīgā. Arī kāds eiro pērn iekritis mūsu reģiona pašvaldību maciņos. Tiesa, tas ir ideāls placdarms, kur pagozēties labajiem politiķiem. Vairāk gan tas atgādina vēlētāju balsu pirkšanu par mūsu pašu naudu.
Visam vajadzīgajam taču vajadzētu būt paredzētam budžetā, ja jau šie cilvēki labi pārvalda valsti, vai ne? Tā sauktās deputātu kvotas jeb jumtu nauda Latvijas parlamentā parādījās pirms vairāk nekā 15 gadiem. Daži simti tūkstoši latu, ko katra koalīcijas partija drīkstēja sadalīt pēc personiskajiem ieskatiem, kalpoja kā burkāns nepaklausīgākajiem pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas. Šajā laikā kvotu sistēma kļuvusi par stipru un nemaināmu tradīciju. Šī gada budžetā parlamentārieši pēc saviem ieskatiem sadalīs 2,8 miljonus eiro. “Uz piešprici” droši vien cer pensionāru un represēto biedrības no sev draudzīgajām partijām, savu partijas biedru vadītās pašvaldības vai arī tās, kuras paši vadījuši, cerot uz vēlētāju sapratni vēlēšanās. Kā tu savējam nedosi — lai nu kas, bet naudas trūkums ir pastāvīgs lielums.
Diskusijas par deputātu kvotām bija arī pirms desmit gadiem, jau tad providus.lv rakstīja:
“Lai arī tā nav liela summa uz visa valsts budžeta fona, tomēr šāda prakse, kad parlaments līdzdarbojas naudas dalīšanā, vieš bažas par trim lietām: 1) parlaments nepilda savu budžeta uzraudzības funkciju, bet gan kļūst par interešu tirgus laukumu; 2) valsts budžeta nauda var tieši tikt sadalīta draugiem un partijas biedriem; 3) nodokļu maksātāju naudu deputāti tērē, lai nodrošinātu savu atkārtotu ievēlēšanu amatā.”
Taču nekas jau nemainās. Sanāk vien tāda legāla, publiski atzīta korupcija.
