— Ak, laimīgais! — vēl pirms pāris gadiem domāja Diāna, kad brālis, būdams Francijā, iepazinās ar kazahieti un turpināja laimīgi vīt ģimenes ligzdiņu Ženēvā. Viņa savu laimi atrada tepat un nepavisam ne starptautiskā kristiešu nometnē kā brālis.
Taču iepazīšanās sākums gan nebija romantisks — Diāna bija nepareizā vietā novietojusi automašīnu. To viņa tur novietoja daudzreiz, bet reiz “sita tā likteņa stunda” barga policista izskatā. “Smuks pēc skata, bet bargs gan,” nodomāja Diāna, kad viņas daiļrunība nelīdzēja un nepiekāpīgais likumsargs izrakstīja soda kvīti. Taču nebija jau arī no azbesta tas policists — viņam sirds vai pamira, kad ieraudzīja savu sapņu meiteni, tāpēc arī prātā paturēja viņas vārdu un uzvārdu. Tovakar viņa laimei pietika ar to vien, ka Diānu atrada sociālā tīkla vietnē draugiem.lv. Tur viņa “sasodītais sapnis” bija, un, galvenais, nekas neliecināja, ka viņa būtu aizņemta. Vēstuli gan tovakar viņš Diānai neuzrakstīja. Toties Diāna, ieraudzījusi, ka viņas profilā ielūkojies no rīta sastaptais bargais policists, domāja, ka viņš, amata pienākumus pildīdams, pārbauda viņas personību. “Nē, to tā nevar atstāt, es viņam “atriebšos” — sagrozīšu galvu un panākšu, lai mani vismaz uz kafejnīcu uzaicina — man taču kaut kādā veidā tā soda nauda jāatgūst,” kala plānus Diāna un uzrakstīja viņam vēstuli. Lieki piebilst — viņas “atriebība” vainagojās ar uzviju. Nu jau septiņus gadus viņa ir Jāņa (tā sauc bargo policistu) sieva. Un brāli viņa vairs neapskauž.
