Dolomīta šķembu ražotājiem sezona rit pilnā sparā, un var teikt, ka šis ir vidēji veiksmīgs gads. Sākumā bija apsīkums, bet vasaras beigās izdevās rast vairākus pasūtījumus, tāpēc tagad strādājam jau divās maiņās. To visu sekmē pareizā attieksme pasūtījumiem, stratēģija un cenu politika. Šajā biznesā visu laiku jātur roka uz pulsa, jo regulāri kaut kas mainās, un tam visam jāseko līdzi. Mūsu ražošana cieši saistīta ar ceļu būvi, Eiropas Savienības fondu apguvi, jo tikai tagad sāk rasties lielāks finansējums šai nozarei. Tā nav pirmā reize, kad mūsu ierēdņi nav uzdevumu augstumos un tā dēļ kārtējā plānošanas perioda sākumā kavējas Eiropas fondu apguve.
Mūsu ražotās šķembas izmanto ceļu būvei dažādās Latvijas vietās. Šī produkcija nepieciešama arī betona un dzelzsbetona konstrukciju ražošanai, turklāt stabilā kvalitātē, apjomā un ar regulārām piegādēm, ko spējam nodrošināt visu gadu, saražojot krājumus ziemai. Cik ilgi sezonā strādāsim, atkarīgs no laika apstākļiem. Pērn to varējām darīt līdz pat janvārim, bet, kā būs šogad, grūti pateikt. Darbinieku skaits pēdējos gados mūsu uzņēmumā būtiski nav mainījies — esam ap 70 cilvēku. Darbinieki ir tie, ar kuriem lepojamies, jo lielākā daļa prot strādāt ar dažādu tehniku. Cilvēki darbā pie mums piesakās regulāri, un veidojas pat rinda, jo apkārtnē nav daudz darbavietu ar stabilu atalgojumu.
Nākamajā gadā valstī, iespējams, paaugstinās minimālo algu, un tas nozīmē, ka samaksa par darbu būs jāpārrēķina. Valsts iestādē ar to problēmu nav — palielina algu un nodokļu izmaksas, bet mums katrs eiro jānopelna pašiem, tāpēc šādas izmaiņas ir būtiskas. Ja ir labs gads un pietiekams apgrozījums, problēmu nav, bet citkārt nav vienkārši. Tā ka minimālās algas celšana ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses, cilvēkiem ir iespēja saņemt vairāk, no otras — uzņēmējs ne vienmēr var to nopelnīt. Viss paliek dārgāks, un arī birokrātija valsts pārvaldē maksā daudz.
Kurās valstīs ir labklājība? Tajās, kurās ir attīstīta ražošana. Mana pārliecība ir tāda, ka ne tranzīts, ne bankas, ne tūrisms to nespēj nodrošināt. Vajag ražot un pārdot produktus. Lai tas notiktu, jābūt piemērotiem apstākļiem, bet diemžēl daudzi faktori to nesekmē. Latvijā ražotājiem ir viena no dārgākajām elektrībām Eiropā, kaut arī mums ir savas hidroelektrostacijas, un tai vajadzētu maksāt gandrīz tikpat lēti, kā, piemēram, Norvēģijā. Uzskatu, ka mūsu valsts enerģētikas politika ir greiza. Visi — gan iedzīvotāji, gan skolas un slimnīcas, gan ražotāji — maksā OIK (obligātā iepirkuma komponente), kas elektrības rēķinā veido vienu ceturto daļu. Tas sākās bijušā premjera Aigara Kalvīša laikā ar mazajām hidroelektrostacijām. Tas vēl būtu sīkums, jo to skaits nav liels, bet sākās lavīnveida process — izsniedza atļaujas ļoti daudzām biogāzes, vēja un koģenerācijas stacijām, kuras visas it kā bija ”zaļas” un saņēma tā saucamo dubulttarifu. Arī gāzes koģenerācijas stacijas, kuras “zaļo” elektrību ražo no Krievijas piegādātās dabasgāzes. Sliktākais ir tas, ka šīs gāzes koģenerācijas stacijas veido OIK pamatmasu. To skaitā ir arī “Latvenergo” lielās termoelektrostacijas (TEC). Tikai maksājumi par šo TEC uzstādīto jaudu ir gandrīz 40 procentu no OIK! Daudz jautājumu var uzdot Ekonomikas ministrijai un “Latvenergo” par šo īstenoto politiku, gan par jauno TEC-2 un tās 400 megavatu efektivitāti, gan HES kaskādes hidroagregātu rekonstrukciju ekonomisko lietderību, gan “Kurzemes loka” 330 kilovatu līniju nepieciešamību. Nav noslēpums, ka kopš padomju laikiem elektroenerģijas patēriņš ir krities divas reizes. Kā galvenais arguments visiem šiem pasākumiem tiek minēta elektroenerģijas piegāžu drošība. Tikai visas šīs izmaksas sedz lietotāji, kuru paliek arvien mazāk! Daudzi ražotāji pārceļ ražošanu, arī mūsu kolēģi no Būvmateriālu ražotāju asociācijas, uz ārzemēm, kur ekonomiskā vide ir pievilcīgāka, arī elektrības izmaksas.
Šādu elektroizmaksu spiedienu nevar izturēt daudzi uzņēmumi, arī būvmateriālu ražotāji, jo mūsu nozare ir energoietilpīga. Viens no “Liepājas metalurga” bēdīgās sāgas iemesliem bija OIK, jo uzņēmums krāsnis darbināja ar elektrību. Tā visa rezultātā tagad mums vairs nav šī uzņēmuma, kas bija ļoti nozīmīgs un fundamentāls visam reģionam un arī Latvijai. Viena darba vieta metalurģijas uzņēmumā rada papildus vēl astoņas darba vietas citviet.
No 1. augusta ļoti būtiski ražotājiem pieauguši arī maksājumi par atļauto jaudu. Mums šis pieaugums ir par 282 procentiem…
Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kā arī Darba devēju konfederācija intensīvi diskutē par šiem jautājumiem, arī ar valdību. Vismaz panākts, ka OIK pieaugums šobrīd ir apturēts, bet, kā būs tālāk, grūti pateikt. Arī Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācija, kuras sastāvā ir arī mūsu uzņēmums, ar to visu ļoti nopietni nodarbojas. Būvmateriālu ražošana ir energoietilpīga nozare, un visi šie papildu maksājumi to vienkārši grauj. Diemžēl valsts politika nav vērsta uz to, lai sekmētu ražošanu.
Uzņēmējdarbības attīstība, īpaši reģionos, ir ļoti vāja. Maz lielu uzņēmumu, kas ražo un nodrošina daudzas darba vietas. Rodas sajūta, ka mūsu valdībai svarīgākais un interesē tikai tranzīts. Nelieli, bet stabili ienākumi tiem, kuri šo nozari ”kontrolē”, un nav jāmokās ar ražošanu. Bet kas no tā tiek iedzīvotājiem? Tikai rīboņa aiz logiem. Pirms daudziem gadiem runāju ar kādu čečenu, kurš teica — ja Dievs grib kādu tautu sodīt, viņš tai iedod naftu. Sākumā neizpratu teiktā jēgu, jo mums taču nafta saistās ar bagātību. Vēlāk apjautu, kāpēc — tā nerada attīstību. Mūsu sods ir tranzīts. Tomēr mēs esam tur, kur esam, un arī kaimiņi ir tādi, kādi ir, un ar tiem jāsadzīvo. Protams, jāsekmē visas ekonomiskās aktivitātes, arī tranzīts. Tikai tas nekad nedrīkst būt galvenā prioritāte!
Būtisks valstī ir arī drošības jautājums, un šobrīd tas ir aktuāls visā pasaulē. Mūsu valsts nacionālais sastāvs ir tāds, kāds ir, saliedēti arī mēs neesam. Putina kungs savu politiku realizē konsekventi un sekmīgi, turklāt viņam ir daudz fanu arī Latvijā. Cilvēkus saista spēcīgi līderi. Diemžēl Eiropas Savienība ir diezgan neefektīva un inerta organizācija, kas lēni un dažkārt vispār nespēj pieņemt lēmumus. No tā visvairāk cieš savienības mazās valstis. Eiropa nav īpaši ieinteresēta, lai mēs te nomalē ražotu daudz produktu. Labprātāk Vecā Eiropa šeit grib pārdot savas preces. Arī mūsu ierēdņi daudzkārt vēlas būt svētāki par Romas pāvestu un cenšas pirmie ieviest visas direktīvas. Tas viss neveicina mūsu labklājības strauju izaugsmi. Nu jau 25 gadus mūsu varasvīriem nav veicies ne ar sabiedrības saliedēšanu, ne reālu un efektīvu ekonomiskās attīstības plānu izstrādi. Protams, mums pašiem jābūt aktīvākiem, jāstrādā, jābūt vienotiem savos mērķos un centienos. Kur ir saliedēta sabiedrība, ir arī stipra valsts.
Ikdienā par sportu interesējos maz, bet zinu par skandālu, kad hakeri uzlauza Starptautiskās antidopinga aģentūras mājaslapu, publiskojot datus par vairākiem sportistiem. Acīmredzot realitāte ir tāda, ka sportā daudz kas atkarīgs no tā, ko lieto un kā spēj to noslēpt. Dažādus paņēmienus, kā uzlabot savus rezultātus, sportisti mēģinājuši jau sen. Ja tas notiek valsts politikas līmenī, kā tas ir Krievijā, tad jau pārkāptas visas robežas. Sports diemžēl ir tā pati politika. Tomēr prieks par Latvijas paralimpiešiem, kuri olimpiādē Rio spējuši izcīnīt medaļas.
Laiks steidzas ātri, un septembris jau otrajā pusē. Šogad tas bija ar ļoti patīkamu laiku, ko cilvēki labprāt izmanto, arī sēņojot. Arī man patīk šī nodarbe, lai gan šķiet, ka īstais sēņu laiks jau ir garām. Šogad gan nebija īpašs sēņu gads, bet bija pietiekami. Tā ir nodarbe, kas ļauj atpūsties, baudīt dabu un sarūpēt kaut ko gardu.
