Vasara — atvaļinājumu laiks — beigusies. Saules pielietās dienas, ceļojumi un piedzīvojumi kļuvuši vien par saldsērām atmiņām. Taču tas neattiecas uz bijušo jaunjelgavieti Dārtu Liepkalni, kuru drīzāk varētu dēvēt par pasaules pilsoni. Par to liecina spontānais piecu mēnešu ilgais piedzīvojums, kura laikā viņa pabija vairākos kontinentos, viesojoties astoņās valstīs.
Apjukums pamudina doties ceļā
— Pirms kāda laika sociālie tīkli bija pārpildīti ar fotogrāfijām no tava piecus mēnešus ilgā ceļojuma pa pasauli. Tas bija vienkāršs ceļojums vai kas vairāk?
— Šie pieci mēneši noteikti bija vairāk nekā vienkāršs ceļojums. Pirmkārt, devos tajā ar vienvirziena biļeti un bez laika ierobežojuma. Otrkārt, biju atradusi veidu, kā ceļā strādāt, lai varētu finansēt ceļošanu — kā pašnodarbinātā grafikas dizainere, strādājot tiešsaistē, pārsvarā klientiem visā pasaulē, kuriem nebija nozīmīga mana ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Treškārt, man īsti nebija plāna. Tagad, atskatoties uz to visu, redzu, ka apstākļi bija tādi, ka varēju ceļot nevis piecus mēnešus, bet kaut piecus gadus. Tomēr tā tas nenotika.
Viens no galvenajiem iemesliem doties šajā piedzīvojumā bija apjukums par to, ko vēlos darīt profesionālajā jomā. Biju apguvusi interjera arhitektes profesiju, pabijusi lieliskā praksē Francijā un pēc tās vēl aizbraucu uz Londonu, kur biju uzaicināta uz vairākām darba intervijām interjera dizaina studijās. Pirmajā intervijā, kas norisinājās skaistā birojā netālu no Haidparka, sapratu, ka tas nav tas, ko vēlos darīt, un pavisam godīgi savam potenciālajam darba devējam pateicu — es labprāt pie jums strādātu, bet pēc pāris mēnešiem braucu uz Austrāliju un nezinu, kad būšu atpakaļ, “sorry” par jūsu laika kavēšanu.
— Tagad esi atgriezusies Latvijā. Paliksi te?
— Jā, esmu Rīgā jau kopš vasaras sākuma. Ir pagājuši vairāk nekā četri gadi, kurus esmu pavadījusi, ļoti bieži mainot dzīvesvietu, — studējot un strādājot dažādās valstīs, kā arī tuvāk un tālāk ceļojot. Un pēc visa šī es beidzot esmu pilnas slodzes darbiniece un kārtīga rīdziniece, pašai vēl grūti noticēt! Šobrīd strādāju radošajā aģentūrā “WRONG Digital” par jaunāko māksliniecisko vadītāju. Aģentūrā nokļuvu kā apmaiņas studente praktikante no Lielbritānijas (jo studēju Londonā) “Erasmus+” programmā. Pēc trīs prakses mēnešiem bija darba piedāvājums. Ikdienā veicu dažādus grafikas un mājaslapu dizaina darbus, ilustrēju, piedalos ideju ģenerēšanā jaunām kampaņām un joprojām daudz mācos no citiem radošajiem kolēģiem.
Darbs kā interesants piedzīvojums
— Kādēļ tāda izvēle — grafika un dizains? Aizrautība vai aprēķins, ja raugās no pieprasījuma skatpunkta?
— Tā ir aizrautība, es nespētu darīt darbu tikai naudas dēļ. Tad jau varēju palikt arī Londonā… Dzīvoju ar domu, ka ikvienam jāatrod sava aizraušanās un tā jāpārvērš profesijā, līdz ar to pārvēršot savu darba ikdienu interesantā piedzīvojumā. Un tomēr ir labi apzināties, ka ikvienā darbā reizēm gadās kāds nepatīkams uzdevums, kas vienkārši ir jāpaveic, lai virzītos tālāk.
— Tu tomēr varēji doties un strādāt uz jebkuru valsti. Kādēļ izvēlējies strādāt Latvijā?
— Par to, kā nokļuvu atpakaļ Latvijā, ir neliels stāsts. Mana Londonas Universitāte piedāvāja doties apmaiņas programmā uz jebkuru Eiropas Savienības valsti divu — triju mēnešu praksē, jo vēl nebija pagājis gads kopš absolvēšanas. Prakses vieta gan bija jāatrod pašai un īsā laikā. Kad uzzināju par šo iespēju, biju Ķīnā. Toreiz vēl domāju sēsties Transsibīrijas vilcienā un doties mēnesi ilgā ceļojumā caur Ķīnas ziemeļiem, Mongoliju, Sibīriju līdz Maskavai un ar vilcienu līdz pat Eiropai. Šo ideju atmetu, jo prakse šķita saistoša — biju jau ilgi ceļojusi un strādājusi kā pašnodarbinātā un sapratu, ka man ir nepieciešama pieredzes apmaiņa un profesionālā izaugsme, ko vislabāk iegūt tieši darba vidē. Galu galā mana izglītība ir interjera arhitektūrā, taču grafikas dizainu un ilustrēšanu biju sākusi pati. Kā jau teicu, tajā brīdī biju Ķīnā — valstī, kurā visa “Google” ir bloķēta, un tas pamatīgi apgrūtināja iespējamo studiju un aģentūru izpēti. Mana pirmā izvēle gan bija Nīderlande. Nosūtīju pāris dizaina studijām prakses pieteikumus — iespējams, ne tām veiksmīgākajām. Vēl jau labu laiku zināju arī to aģentūru Rīgā, kurā tagad strādāju un kuras darbus vienmēr biju ļoti cienījusi un novērtējusi. Aizsūtīju pieteikumu ar domu — ja tik lieliska aģentūra mani ņems, došos arī uz Latviju. Pavisam drīz saņēmu apstiprinošu atbildi, apceļoju vēl Šanhaju un Pekinu — sēdos lidmašīnās (caur Kijevu, Amsterdamu un Kopenhāgenu) un lidoju uz Rīgu. Pēc pozitīvas intervijas klātienē sāku praksi, kas vēlāk pārtapa darbā.
Pasaule nemaz nav tik liela!
— Ar ceļošanu esi “uz tu”. Kā sākās šī aizraušanās?
— Ceļošana vienmēr man bijusi īpaša un tuva. Lai gan veids, kā es to daru, bieži vien nav īsti ceļošana tās klasiskajā izpratnē, drīzāk varētu to saukt par dzīvesstilu. Mani pirmie patstāvīgie ceļojumi bija piedzīvojumu pilnā auto stopēšana krustu šķērsu pa Eiropu, kur sajutu to atkarību izraisošo adrenalīnu, ko iegūsti, iepazīstot jaunas pilsētas, kultūras un cilvēkus, kā arī uzkāpjot vēl nepazīstamā kalnā vai ķerot svešu jūru viļņus.
Pēc šiem diezgan riskantajiem ceļojumiem vienmēr esmu mēģinājusi meklēt veidu, kā palikt valstīs ilgāku laiku, lai patiesi to iepazītu, nevis tikai garām brauktu vai pasauļotos pludmalēs. Esmu strādājusi vairākus mēnešus dažādās valstīs — mācījusies spāņu valodu, dzīvojot vietējā ģimenē un pieskatot divus mazus puikas Logroņo pilsētā. Esmu bijusi Marokā dabas un okeāna aizsardzības organizācijā “Surfrider Foundation”, brīvprātīgi strādājot tur kā grafikas dizainere. Studējusi Londonā, kur pati pilsēta bija viens nebeidzams ceļojums, kā arī vienu vasaru strādājusi arhitektu birojā Francijā, Lionā.
Mani ceļojumi vienmēr bijuši izaicinājumi sev pašai. Piemēram, reiz veselu mēnesi pavadīju Spānijas ziemeļos, kura laikā nogāju vairāk nekā 550 kilometru kājām ar mugursomu plecos. Šie Kaminodesantjago ceļi, kas veda mani gar Atlantijas okeāna krastiem, bija patiess fizisks un mentāls pārbaudījums, kura laikā mācījos izprast sevi.
— Ceļo viena vai kompānijā?
— Pārsvarā ceļoju viena. Sākumā, kad ar stopiem iepazinu Eiropu, līdzi bija draugi — kopā drošāk. Taču šoreiz devos viena, jo zināju, ka nav neviena, kas vēlēsies doties uz tieši tām pašām valstīm un tieši tajā laikā, kad es. Līdz ar to savos ceļojumos ieguvu pilnīgu brīvību — bez kompromisiem un nevienam neatskaitoties. Tomēr nekad nebija vientuļi. Ceļojot vienmēr satiku citus ceļotājus vai vietējos un ieguvu jaunus draugus. Piemēram, Bali salā gandrīz divas nedēļas ceļoju kopā ar vienu amerikāņu rakstnieku, Malaizijā ieguvu jaunu draudzeni no Tasmānijas, Austrālijā sadraudzējos ar vienu pensionāru pāri. Ar visiem šiem cilvēkiem, kā arī citiem joprojām sazinos. Nemaz nezināju, ka patiesībā man jau bija daudz draugu visapkārt. Indonēzijā satiku vienu japāņu sērferi un modes dizaineri, kuru pazinu no Marokas laikiem, Kanberā apciemoju savus radiniekus, Kualalumpurā satiku studiju biedreni no Londonas, Pekinā vēl pāris draugu.
Pasaule patiesībā nemaz nav tik liela!
— Ko par taviem ceļojumiem saka ģimene? Nebaidās palaist, ja reizēm nav zināms, kad atgriezīsies?
— Protams, reizēm viņi uztraucas. Tomēr saprot, ka esmu gudra meitene, kas neiekulsies muļķīgās nepatikšanās, tāpēc uzticas un zina, ka vienmēr kaut kad atgriezīšos, pie tam vēl sveika un vesela. Kā arī, domāju, ka mēs visi ģimenē uztveram ceļošanu par sava veida izglītību. Tāda pasaules skola, kas atver acis uz neparasto, nepierasto un māca to pieņemt un izprast. Redzesloka paplašināšana vienmēr noder!
— Vai drīzumā atkal kārtosi somu un dosies piedzīvojumu meklējumos?
— Šobrīd neviena biļete nav nopirkta. Lai gan ir dažas ieceres, kuras noteikti agrāk vai vēlāk īstenošu. Ar plānošanu pārāk neaizraujos — jo vairāk plānoju, jo vairāk viss nenotiek pēc šī plāna. Mēdzu tikai izvirzīt mazos dzīves mērķus, un tagad neviens eksotisks galapunkts vēl nav to sarakstā. Šodien esmu tur, kur vēlējos būt toreiz, kad ēdu sulīgus mango tropiskajās pludmalēs, un to patiesi novērtēju.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS:
Dārta Liepkalne.
VECUMS:
24 gadi.
IZGLĪTĪBA:
bakalaura grāds interjera arhitektūrā.
DARBAVIETA:
aģentūra “WRONG Digital”.
VAĻASPRIEKI:
joga, sērfošana, gleznošana.
HOROSKOPA ZĪME:
Mežāzis.
