Māris Kalējs
Rudens pārdomas
Ar liesmojošām kļavu lapām, ar dzērvju kāsi debesīs,
Ar bērzu birzīm apzeltītām un gulbju dziesmām pēdējām
Pār Latviju nāk atkal rudens ar miglas vāliem tīrumos.
Bet tas nekas, nekas nav beidzies,
Ir tikai mazliet skumjāks prāts,
Jo atkal gads jau projām steidzas,
Un itin drīz būs sniegi klāt.
Tad paies ziema, atnāks siltums,
Būs pavasaris — ziedošs maijs,
Būs vasara ar dāsnu sauli
Un Līgo laiks, ar dziesmām klāts…
Tā paies vasara… būs atkal rudens
Ar kļavu lapu sārtu klāt, un tā vienmēr —
To visu varam līdz bezgalībai turpināt…
Sarmīte Rode
***
Kad vasaras stāsts ir izstāstīts,
No bezrūpības kausa smelts,
Tu aiztrauc gājputniem līdz,
Kur gaida vēl neatrasts zelts.
Vai citur tu vari laimīgs būt?
Rudeni tādu kā Pērses krastos
Sirds tikai mājās — Latvijā — jūt.
Te bērzi tev savu zeltu atdos,
Gaismu, kas kļavas galotnē kvēl,
Kā Purvīša gleznā saules rietu…
Vai atradīsi tu kaut kur vēl
Savu pasaules skaistāko vietu?
Sarmīte Rode
***
Lai tavas rokas mani notur
Kā kastani azotē siltu.
Un šo rudeni, rudeni nobur
Par mūsu satikšanās tiltu.
Un šī dzīve — ceļš pēc laimes —
Ir tikai saules mirklis viens,
Kad mani savās rokās paņem,
No jauna raisās pavediens.
Sarmīte Rode
***
Saules riets pār Daugavu,
Dzeltēt sākusi bērzu birzs,
Viena lapa ar smaidu tavu,
Kuru pacelt un nest pie sirds.
Rudenī aparts rudzu tīrums,
Kur vasaru magones sagaidīja.
Un pāri viszilākais debesjums —
Manu skaistāko gleznu galerija.
Anita Liepiņa
Ierindas mācība
Tik milzīga atbildība:
Vārdi kā jaunkareivji no pēdējā iesaukuma
Nedroši žņauga rokās līdzpaņemto satraukumu.
Bet tev kā virsniekam jāatrod katram vieta,
Kur modrībā sardzē stāvēt,
kalpojot savam un Tēvijas godam.
Pretī svešjūtu teroram bargam.
Bez plāna, bez virsuzdevumiem,
biežiem sakaru pārrāvumiem,
Ar iedzimtu stratēģiju
un sentēvu asiņu mantoto
taktikas tālredzību.
Anita Liepiņa
Atdod!
Vārdi
nepieder
tev vien.
Caur tevi
tie
tikai skrien.
Uz papīra
lēkā,
glāsta,
skauž,
mīl,
brīdina,
mierina,
draud…
… līdz pieaug
Spēkā.
Anita Liepiņa
Dzejā piedzimt
Dzeju nelasa.
Dzeju nosmeķē, pakošļā, izspļauj.
Dzejā samulst, apreibst un nomaldās,
Dzeju bauda, tās alkst,—
Pēc tās izslāpst!
Dzejā, pārvarot bailes, kaļ uzvaras,
Paceļ, sien brūces, uz atmodu sauc.
Dzeju nelasa.
Dzeju neraksta.
Dzejā krīt, ceļas un aug!
Dzejā kaist, sadeg un izplēn,
Lai ik rīts var kā Fēniksam aust!
Ārija Āre
***
Nav jālūdz dāvanas rudenim,
rudens visu jau sadalījis.
Zinu, ka kastaņus brūnus un raibus
vējš manās plaukstās iemetīs.
Zinu, ka rudens ziedu elpa
manus sapņus un matus vīs.
Ārija Āre
***
Es vaicāju pati sev klusi —
vai mana vasara aizgājusi?
Tā manī kā ziedoša liepa šalc,
ar kamenes dziesmām piedziedāta.
Es liepu ziedus sev matos vīšu,
ar savām plaukstām tos sasildīšu.
Es ziedu smaržā sapņus vīšu
un vasaru projām vel nelaidīšu.
Ārija Āre
***
Es tev dāvināšu mārtiņrozes,
skaistākās no rudens piesaules.
Ziedus nebūs skārusi vēl salna,
jo tiem apkārt rudens bites san.
Es tev dāvināšu košas kļavu lapas,
kurās rudens savas skaņas vīs.
Vasaras un ziedu melodijas
dzērves tālu projām aiznesīs.
Salasīšu pīlādžogas sārtas,
lai tās domām siltu gaismu sniedz.
Tumšos vakaros un naktīs melnās
taviem sapņiem ziedēt neaizliegs.
Tā būs dāvana no manis rudenī,
gan ar sauli un ar vējiem vīta.
Lūkošos, vai saņemot tu spēsi
par vasaru un mani pasmaidīt.
Maija Vegnere
***
Es dienu celšu, lai tā mani celtu,
Ar prieku sacīšu šai pasaulei — labrīt!
Un likteni, ne lādētu, ne peltu,
Sev pieņemšu gan tagad, gan tūlīt.
Lai saule aust, lai debesaugšā ripo,
Lai mēness naktīs klusās takās brien.
Kā diena — nakts, tā dzīvīte ir strīpās,
Un gadu rits tās audumā prot siet.
Vien zemei lūgšu takā mazāk ciņu,
Un zibenim — lai bultas garām skrien.
Sev dzīvē līdzi ņemšu sirdsapziņu,
Lai man ir mūžā blakus kompass dzīvs.
Maija Vegnere
Īsrindes
Ceļš aizved prom.
Vai arī atpakaļ
Tas pratīs īstā brīdī vest?
***
Saules vējš acīs
Zelta putekļus pūš.
Tie tāpat reizēm grauž.
***
Slīd vasara
Kā smiltis pirkstos
Ar rītiem un rietiem.
***
Domu aiz domas
Visuma elpa
Caur mums aiznes…
Gina Viegliņa
Tikai labu
Ar labu visu gribu atdarīt
Par vientulību, izsmieklu un mokām,
Lai izlikšanās, meli lēnām krīt.
Ar labu visu gribu atdarīt,
Varbūt jau šodien, varbūt tas būs rīt,
Kad pagātne kā sega lejup krīt,
Ar labu visu gribu atdarīt
Par vientulību, dvēseliskām mokām.
Gina Viegliņa
Es tur biju
Es tur biju, tāpat vien,
Lai reiz kopā ietu,
Mūsu elpā vēju čuksts,
Vēsi rudens lieti.
Vēji skaudri čukstēja —
Nebūsiet jūs kopā!
Nu uz zara sēžu es
Kādā vecā gobā.
Izbrēcu es pasaulei
Savu sāpi, dzīvi,
Tagad varu šūpoties,
Spārnus izplest brīvi.
