Vienā dienā, 14. septembrī, dubultjubileju svinēja pāris: 55 gadu — Ligita Zeilāne un 65 — Miervaldis Naudiņš.
Patīk dzīvnieki
Miervalža dzimtas saknes ir Madonas pusē. Viņš nāk no piecu bērnu ģimenes. Saimes galva — Miervalža tēvs — agri aizgāja mūžībā. Pieci puikas un saimniecība palika uz mātes pleciem, tāpēc Miervaldim nav svešs darbs un rūpes par tuvāko. Strādīgs, krietns vīrs — tā par viņu saka Vecbebru iedzīvotāji. Strādīgs — nosaka arī viņa dzīvesbiedre Ligita. “Tā viņš ir! Jāstrādā, kamēr veselība,” smej pats jubilārs, “valsts maize sūra, nepatīk, labāk pelnīt pašam.” Miervaldis ir zemnieku saimniecības “Pilslejas” darbinieks. “Sāku strādāt pie Ulda Krievāra tēva, bet, kad viņš aizgāja pie Dieva, darbu turpināju pie dēla. Kolektīvs liels un vidēji jauns, tāpēc arī pats jūtos kā jauns puika. Katrs dara savu darbu, pie tam labi, kopā svinam Ziemassvētkus. Tā ir mana ģimene. Ko es bez darba? Sēdēt četrās sienās? Negribu! Pierasts pie lopiem.” “Man arī patīk lopi,” piemetina Ligita. “Biju brīvu paņēmusi, nožēloju, bezdarbībā sāka kaulus lauzt,” stāsta sieviete, kura ir slaucēja kādā mazākā saimniecībā, bet sevi par bebrēnieti sauc kopš trešās klases. Ligitas tēva dzimtā puse ir Krāslava, mammas — Daudzeva. “Pabeidzu Saulaines tehnikumā zootehniķus, dzīvnieki vienmēr patikuši. Viena no dzimšanas dienas dāvanām, kas spilgti atmiņā, ir divas “cukurvistiņas” un divi “cukurgailīši”, bet bērnības asociācijas ir piedzīvojumi ar zirgiem.” Abi spriež, ka darbs ar dzīvniekiem ir atbildīgs un nereti jārisina arī sarežģījumi, bet Miervaldim rūdījums esot tiks liels, ka stresu viņš nejūt pat tad, kad govij sākas sarežģītas radības. Nosvērtā rakstura dēļ Miervaldi “Pilslejās” par Mieri vai Mieriņu saucot.
Ugunsgrēks posta
Ir vēl kāds iemesls, kāpēc Miervaldis nevar darbu mest pie malas un baudīt mierīgas vecumdienas. Pirms pieciem gadiem ugunsgrēks izpostīja abu mājas un visu iedzīvi. “Uguns aprija visu — ledusskapi, jaunus dīvānus, sekcijas, mantas… Viss bija jāpērk no jauna,” stāsta Ligita. “Prieks, ka pati paglābos. Nelaime sākās naktī, pamodos, jo visi kliedza. Liesmas bija pārņēmušas ēku — karstums, koridors deg, Miervaldis darbā, izglābos, izlīzdama pa mazu lodziņu,” atminas bebrēniete. “Ir tā mazliet dīvaini dzīvi sākt no jauna,” piemetina Miervaldis un atzīst, ka tā patiešām bija baiga nakts, kad viņš izpīpēja vienu cigareti, lai arī jaunības niķis bija sen kā atmests. “Dzīvoklī sākumā nevarēja pierast — četras sienas, tukšums,” viņš atzīst un nosmej, “kad tajā iedzīvošos, karjeru metīšu pie malas!”
Otrā elpa un otrā dzīve
Tomēr ugunsgrēks nav pirmā reize, kad abu dzīves lauzis liktenis. Gan Ligitai, gan Mieriņam jau bijušas ilglaicīgas attiecības, no kurām ir arī bērni. Miervaldim trīs, bet viņa dzīvesbiedrei divi. “Esmu viņa otrā elpa, bet viņš mana otrā dzīve,” saka Ligita, un viņi ar Mieriņu sāk smieties. “Jā, tā viņš ir, klikšķis kaut kāds un attiecības galā, izjūk, jāsāk viss no gala… Viens brīvs, otrs brīvs, kādu cilvēku gribas blakus,” par satikšanos ar Ligitu saka Mieriņš un mēģina atcerēties, kā abi saskatījās. “Katru dienu ceļš veda garām laukam, kur viņš ganīja lopus, pamanīju, aprunājāmies, atnesu pusdienas… Divatā raitāks un interesantāks ceļš uz priekšu, bet dzīve nav rožu dārzs, visādi gājis, esam arī palamājušies,” atzīst jubilāre. Ligita ir mazliet jestrāku raksturu — viņai patiktu uzspēlēt akordeonu un senioru ballē valsi griezt, savukārt Miervaldis labāk justos, ja šo meldiņu varētu dzirdēt, neizejot no mājas. Abiem bērni izauguši, ir arī mazbērni. Vienīgais, kā abu dzīvē vēl ne reizi nav bijis, — kāzu. Ne Mieriņš, ne Ligita ne reizi nav bijuši precējušies. Īsti pareizi tas noteikti nav, spriež Miervaldis un tad nosaka: “Kam tad īsti tas tagad būtu vajadzīgs?” “Tikai pašiem,” pēc pārdomām nosaka jubilāri.
