Tā gribas teikt Ivetai un citām ziedus gaidošām dāmām pēc publikācijas “Staburagā” “Dāvināsim ziedus dzīvajiem!”. Latviešiem ir savas bēru un kapu tradīcijas, īri lai rīkojas pēc savējām. Kāpēc jāatsakās no savām tradīcijām un jāievieš svešas? Kāpēc jāklanās visiem vējiem? Nesaprotu un neatzīstu Helovīna svētkus. Manuprāt, tā ķēmošanās izskatās pēc aizgājēju zaimošanas. Nedomāju, ka šie svešie svētki iedzīvojās katoliskajā Lietuvā. Tur pat padomju gados Visu svēto dienā bija saīsinātā darba diena, vakarā kapsētās dega simtiem svecīšu un skanēja sēru mūzika.
Cik ziedu uzlikt uz tuvinieku kapa, atstāsim katra cilvēka ziņā. Nesteigsimies citus tiesāt un, piesedzoties ar demokrātijas frāzēm, uzspiest savu viedokli! Varbūt kāds cilvēks grib atdot parādu aizgājējam un dāvāt ziedus, kurus neiespēja pasniegt dzīves laikā? Bet par gaumi, kā zināms, nestrīdas. Krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs bija grāfs, kurš vēlējās, lai uz viņa kapa augtu tikai zālīte. Viens no vadošajiem Latvijas advokātiem, publicists A. G. dzīves laikā izveidoja sev īstu mauzoleju.
Kapusvētki ir viena no cilvēka dzīves teātra sastāvdaļām, kur parādās visas cilvēkam raksturīgās īpašības. Tāpat kā dzīvē, arī kapos dažiem ir vēlme “pārtrumpot” citus. Gluži kā kādā reklāmā: “Atnāc, un tavā dārzā būs tas, kā nav kaimiņam.”
Pirms vairākiem gadiem kapusvētkos garīdznieks sprediķa laikā sūdzējās, ka pienākuši grūti laiki, jo viņam, lūk, jābrauc ar grabošu mašīnu. To dzirdot, sapratu, ka bizness ienācis arī garīgajā sfērā. Tagad viņš brauc dārgā džipā.
Kad aizbraucu uz dzimto pusi apciemot radus, tad aizeju arī uz smilšu kalniņu, kur atdusas vistuvākie cilvēki un senči vairākās paaudzēs. Tur domās var satikties ar viņiem un ceļot daudzu gadu garumā. Tie ir mani visīstākie kapusvētki, kur nav starpnieku un skatītāju.
