“Gribu uz Maljorku!” tāda sajūta pārņēma ne tikai mani, klausoties Rudītes Nāzares stāstījumu par šo salu Spānijā. Viņas redzētais iemūžināts fotogrāfijās, kuras Sērenes bibliotēkā apskatāmas līdz oktobra sākumam.
Rudītes Nāzares fotogrāfiju izstādi “Atgriezties salā” Sērenes pagasta bibliotēkā atvēra 9. septembrī. Šī bija neparasta atklāšana, jo par katru fotogrāfiju, pirms to novietoja apskatei, autore tik aizraujoši stāstīja, ka daudzos radās interese par šo pasakaino salu. “Mans stāsts būs ļoti personisks, un tajā palīdzēs arī mana māsa Inese,” paskaidro izstādes autore.
Uz darbu ar spāņu gidu
Šopavasar Rudīte Maljorkā viesojās jau otro reizi. Šajā Spānijas salā, kura ir tikai 75 kilometrus gara un 100 kilometru plata, jau astoņpadsmit gadu dzīvo viņas māsa Jana. Viņa ir precējusies ar spāni Migelu, un tieši viņš bija gids latviešu radu saimei, lai dotos ekskursijās pa šo salu Vidusjūrā. “Dodoties uz Maljorku, arī šoreiz man bija gatavs plāns, ko tieši gribu redzēt,” stāsta Rudīte. “Interesanti, ka dažas vietas arī manai māsai bija atklājums. Katru rītu cēlāmies pulksten septiņos un devāmies iekarot salu. Mans vīrs teica: mēs kā uz darbu!”
Viņi bija gan Formentoras zemesragā, kas ir tālākais salas ziemeļu punkts, gan brauca ar koka vilcienu uz Solleru, ciematiņu kalnos, un apskatīja skaistākās Maljorkas vietas. Savukārt Migels vēlējās aizvest radus arī uz kapiem. “Māsa stāstīja, ka spāņi visus radiniekus gulda vienā bedrē,” stāsta Rudīte. “Bijām neizpratnē, kā tas ir iespējams? Staigājot pa kapsētu, ievērojām, ka vienai bedrei noņemts pārsegums un tā ir vaļā, jo tur kādu apbedīs. Redzējām, ka viens zārks ir apakšā, un tam virsū uzlikts nākamais… Varbūt tas ir tāpēc, ka sala nav liela un jātaupa katrs zemes pleķītis.
Ja esi ļoti bagāts spānis, vari savai ģimenei uzcelt veselu kapliču, zem kuras pagrabā arī dus aizgājēji. Savukārt kapličā tuvinieki tiekas piemiņas brīžos. Daļa mirušo tiek kremēta, un urnas glabājas vairākos stāvos. Māsa stāstīja, ka sākumā viņa vairākkārt braukusi garām lielai ēkai, kurai visi logi ir ciet, un ārpusē allaž novietoti ziedi. Izrādās, tā ir kapsēta, kurā glabājas urnas ar pelniem.”
Spēka vārdi pie namdurvīm
Staigājot pa Maljorkas pilsētiņu Valdemosu, Rudīte ievērojusi, ka pie katras mājas namdurvīm novietota krāšņa flīze — katra citādāka, bet tās visas rotā vienāds uzraksts. Māsa to iztulkojusi: “Svētā Katolīna Tomass aizlūdz par mums.” Lielākā daļa spāņu ir katoļticīgi, un šie ir viņu spēka vārdi.
Rudīte stāsta, ka internetā redzējusi iespaidīgu ainavu, ko gribējusi redzēt. Māsa draugiem pajautājusi, kur tas ir, un ar krietniem pūliņiem to arī atraduši. Braucot uz skatu torni Torre Del Verger (Dvēseļu tornis), skats bija tiešām iespaidīgs, un tur nebija bijusi arī Rudītes māsa Jana.
Lai dotos ekskursijās, latvieši īrējuši automašīnu, jo vienā visa ekskursantu kompānija un vēl viņu personīgais gids Migels nevarēja ietilpt. Tā kā nevienam citam nav bijusi līdzi autovadītāja apliecība, pa līkumainajiem un šaurajiem kalnu ceļiem auto stūrējusi otra Rudītes māsa Inese. “Lai gan reizēm, ieraugot ceļu, elpa aizrāvās, jāatzīst, ka Inese ir lieliska autovadītāja,” piebilst Rudīte.
“Guvums bija vārdos neaprakstāms!” iespaidus Maljorkā raksturo fotogrāfiju autore.
Izrādās, šajā salā dzīvo 60 latviešu, un jautru meiteņu kompāniju klusajā Valdemosā pašā rīta agrumā sastapuši arī viņi. Kāds latviešu kungs — pensionārs no Liepājas — uzrunājis viņus citā tūristu iecienītā vietā. Kāda latviešu meitene strādājusi viesnīcā, kur Rudītes ģimene viesojās.
Vīns no botas
Izstādes atklāšanā viesi varēja pamēģināt spēlēt spāņu mūzikas instrumentus, iedzert baltvīnu no botas. Īpaša prasme esot to izdarīt, ar pēc iespējas lielāku strūklu trāpot mutē. Skanēja spāņu mūzika, un izstādes “vaininieces” Rudīte un viņas māsa Inese paziņoja: “Tagad varētu sākties arī dejas!”
Ja gribat mirkli pabūt pavasarī un vismaz iztēlē paviesoties Maljorkā — izstāde Sērenes pagasta bibliotēkā gaida tieši jūs! Tā būs apskatāma līdz 7. oktobrim.
