Zane sevi par aizkrauklieti sauc aptuveni piecus gadus. Kā pati smejot saka — braucu garām, iepatikās, un tā arī paliku. Mācījusies par farmaceiti, bet, kad darbs aptiekā izvērtās par rutīnu, kļuva par zinātnieci. Doktora grāds liek domāt, ka viņa ir pārlieku nopietns “sausiņš”, runā tikai par lietām no “augstiem plauktiem”. Viņa ir citādāka — māksliniece, brīvdomātāja. Par zinātni saka: tā arī ir māksla —
improvizācija ar faktiem.
Viņas līdz šim paveiktais īsumā apkopts nesen Latvijas Universitātes klajā laistajā grāmatā “Klimats un ilgtspējīga attīstība”. Zane ir grāmatas līdzautore. 2002. gadā Latvijas Medicīnas akadēmijā pabeidza farmācijas studijas, 2014. gadā Latvijas Universitātē aizstāvēja promocijas darbu un ieguva doktora grādu ķīmijā vides zinātnes nozarē. Pašlaik strādā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļā.
Izskats nepārliecina
— Esi rēzekniete, bet pārcēlies uz Aizkraukli. Kādēļ ne Rīgu?
— Varētu teikt — tā nejauši sanāca. Rēzeknē pabeidzu komercskolu. Tad mācījos Latvijas Medicīnas akadēmijā (vēlāk Rīgas Stradiņa universitāte). Aizkrauklē ieprecējos. Patīk man šī vieta — it kā dzīvoju pilsētā, bet apkārt miers un klusums. Skaista daba. Lai arī cilvēku te maz, pašķirstot “Staburagu”, rodas pretējs iespaids — te taču viss notiek.
— Medicīnas akadēmijā izmācījies par farmaceiti.
— Un desmit gadu nostrādāju aptiekā. Tagad vien dažas dienas nedēļā, tas ir kā vaļasprieks. Viena no aptiekām ir Secē, otra — Ogresgalā.
— Agrāk farmaceits nodarbojās ar zāļu izgatavošanu, bet mūsdienās aptieka līdzinās lielveikalam.
— Lielākās aptiekas Rīgā atkal atgriežas pie šīs prakses un sāk gatavot zāles uz vietas. Tiesa, pagaidām ne tik lielā apjomā kā agrāk. Bet šis apstāklis — līdzināšanās veikalam — bija viens no iemesliem, kādēļ man darbs tajā kļuva garlaicīgs. Tagad aptiekā līdzās rūpēm par veselību ir mārketings, menedžments, reklāma: “Pērciet vienas zāles un noteikti arī otras, lai novērstu pirmo nevēlamos simptomus…” Esmu par dabīgo — ārstniecības augu lietošanu.
— Cilvēki nereti izvēlas doties uzreiz uz aptieku un savu sāpi uzticēt farmaceitam, nevis ārstam.
— Manā praksē bieži ir arī pretēji gadījumi, kad ticība ārstam ir lielāka, lai gan skaidri redzams, ka septiņas receptes izrakstītas tāpēc, ka iepriekš pie ārsta paviesojies kāds zāļu izplatītājs. Skatos, kas receptēs sarakstīts, un domāju — kam tas viss cilvēkam vajadzīgs?! Dažkārt arī mans izskats cilvēkiem gados šķiet nepārliecinošs, pierasts pie farmaceitiem ar lielu stāžu, acenēs.
Pēta mazdārziņus
— Kāds darbs nomainīja aptiekas rutīnu?
— Toksikoloģijas daļas vadītāja Valsts augu aizsardzības dienestā. Risinājām arī alerģijas gadījumus, piemēram, kad kādam, gar lauku ejot, uzmetās izsitumi. Meklējām iemeslu, sniedzām cilvēkam atbildi, kāpēc šāda reakcija. Viens no dienesta uzdevumiem ir kontrolēt dažādu pesticīdu lietošanu. Šis darbs deva arī iespēju braucieniem uz Briseli, tā teikt, pavēra jaunus apvāršņus.
— Agrāk lauksaimnieki iztika ar vienu pesticīdu — DDT jeb dustu.
— Šīs ķīmijas lietošana jau daudzus gadus ir oficiāli aizliegta Eiropā, tajā skaitā Latvijā, bet, piemēram, nesen, esot Gruzijā, tirgū to brīvi varēja nopirkt. Jaunākajos pētījumos atrasts, ka DDT caur barības ķēdi nonācis arī polārlāču un pingvīnu asinīs.
— Arī pati nodarbojies ar dažādu vielu, produktu, piemēram, medus, biezpiena, pētīšanu, meklējot tajos dažādus metālus, ķimikālijas. Kāds ir rezultāts?
— Tas bija mans promocijas darbs, kas tapa 2014. gadā. Jaunākais pētījums, kuram gan vēl nav izvērsti secinājumi, ir par Rīgas pievārtes mazdārziņos izaudzēto un tajā atrodamajām vielām. Līdz šim kopējā tendence Latvijā — pēc Padomju Savienības sabrukuma te palikusi ļoti tīra vide. Savos pētījumos, piemēram, par olām no piemājas saimniecībām un lielajām putnu fabrikām, secināju, ka būrītī dzīvojošo vistu rūpnieciski ražotajās olās ir ļoti maza apkārtējās vides ietekme, līdz ar to olas satur mazāk piejaukumu, kas ir dabīgajā vidē piesārņojuma fona dēļ. Salīdzinot ar šāda pētījuma rezultātiem Ķīnā, varētu teikt, ka pie mums piemaisījumu daudzums ir pārāk niecīgs. Protams, katram šādam pētījumam ir daudzi aspekti, un nevar nepārprotami pateikt: tas ir labi, tas — slikti. Lai gan cilvēkiem patīk šādas galējības, bet patiesībā jāsecina katram pašam.
— Līdzīgi kā ar netālu no Aizkraukles reiz plānoto riepu pārstrādes rūpnīcu?
— Jā, biju pret tās celtniecību, jo izskatīju līdzīgus gadījumus Latvijā. Arī pirms šo rūpnīcu celtniecības solīja, ka nebūs piesārņojuma, bet rezultāts bija pretējs. Tas ir viens no piemēriem, kad visam, ko piedāvā, jādomā līdzi, jāvērtē.
Mēnesis izsvītrots no dzīves
— Augu aizsardzības dienests noveda pie studijām Latvijas Universitātē?
— Bija uzdevums turpināt izglītoties. Labo atzīmju dēļ uzņēma bez iestājeksāmeniem. Esmu arī pietiekami slinka, lai tādus kārtotu. Pēc Medicīnas akadēmijas jebkura cita skola šķiet kā spēle. Akadēmijā piecus gadus bija ļoti daudz jāmācās, nebija viegli, tajā skaitā daudzas negulētas naktis. Nobeigumā bija mēnesis ar četriem valsts eksāmeniem. Šis laiks bija kā izsvītrots no dzīves. Bet Latvijas Universitātē tā arī paliku un tagad esmu gan pētniece, gan doktorantūras skolas “Zemes resursi un to ilgtspējīga izmantošana” tehniskā sekretāre un laboratorijas vadītāja. Paralēli strādāju arī Cēsīs Vides risinājumu institūtā.
— Par ko ir jaunizdotā grāmata?
— Tā pārsvarā adresēta pašvaldību vadītājiem, speciālistiem, bet arī jebkurš, kam interesē klimata pārmaiņas, var paplašināt zināšanas par procesiem, kas notiek dabā un ietekmē ikdienu. Citiem vārdiem sakot — lasot šo grāmatu, iespējams paskatīties tālāk par savām ikdienas problēmām, apjaust savu vietu šajā sarežģītajā dabas spēku mijiedarbībā. Skolas to varētu izmantot arī kā mācību grāmatu.
— Cilvēki dalās kā divās nometnēs — vieni atbalsta ideju par ražošanas ietekmi uz globālo klimatu, otri uzskata, ka klimatu nav iespējams ietekmēt, un viss, kas notiek, ir dabīgu procesu rezultāts.
— Zinātniski pierādīts, ka pārmaiņas dabā pēdējo simts gadu laikā notiek daudz straujāk nekā visā iepriekšējā laika posmā. Līdz ar to cilvēka ietekme tiek pieņemta kā būtiska.
Paklusēt ir izdevīgāk
— Tev patīk ceļot. Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc to dari?
— Bieži vien tas ir saistīts ar darbu, kā brauciens uz Gruziju. Bērnībā ļoti patika krievu televīzijas radījumi “Apkārt pasaulei”, “Dzīvnieku pasaulē”, un toreiz sapņu darbu iedomājos saistītu ar ceļojumiem, pētīšanu. Tagad arī neesmu tālu no tā — ceļoju katru dienu no Aizkraukles uz Rīgu un laboratorijā zem palielināmajiem stikliem, mēģenēs pētu mikropasauli. Bet pase somā man ir vienmēr, un, ja pēkšņi piedāvātu doties uz kādu pasaules malu, esmu tam gatava. Terorisms? Ja būs lemts, tur neko nepadarīsi. Cits var visu mūžu baidīties ceļot, bet var nomirt savā dārzā no sirseņa dzēliena. Bet ceļojot, protams, piedomāju, nelienu konfliktu zonās, kādā teroristu midzenī.
— Redzot pasauli, iepazīstot, neesi domājusi, ka citur, piemēram, strādājot Velsas Universitātē Lielbritānijā, darot to pašu, ko tagad, nopelnītu daudz vairāk un izaugsmes iespējas būtu lielākas?
— Neslēpšu, par to esmu domājusi, un līdzīgu jautājumu uzdevuši draugi: ko tu te sēdi tajā Latvijā? Bet kāpēc nē? Man patīk māju sajūta. Jā, pretstatā tam, ka patīk ceļot. Parasti, ja kāds man piezvana un jautā, ko daru, ja atbildu — neko, tas patiesībā nozīmē, ka kārtoju māju un, ja labs laiks, ravēju dārzā.
— Tomēr lielā neiecietība pret citādo personīgi mani ļoti kaitina, un tas bija iemesls, kādēļ biju gatavs aizbraukt no Latvijas. Vai tevi šis jautājums nenodarbina?
— Jā, liela daļa te dzīvojošo ir neiecietīgi, un, kad dzīvoju Dānijā, tur piedzīvoju pretējo — toleranci, sapratni. Arī tur cilvēki, līdzīgi kā te dzīvojošie, ir atturīgi, bet citādo viņi uztver ar smaidu, bez naida. Protams, tagad bēgļu krīzes dēļ varbūt kaut kas ir mainījies. Turpretī Latvijā teikt, atzīt, ka esi rasists, tas ir normāli. Nesen Rīgā kāda tumsnēja sieviete man jautāja ceļu. Neapstājoties ātri parādīju virzienu ar roku un skrēju tālāk. Stereotipi ir arī manī. Pēc tam domāju, bet, ja nu viņai nebija ļaunu nodomu, negribēja nākotni zīlēt… Ja nonāku diskusijās par tēmu citādais, visbiežāk klusēju, neko nesaku. Esot ar kādu divatā, varu paust savas domas, bet ne skaļi pārliecināt, cīnīties par savu taisnību. Nepatīk būt kategoriskai, bet zinu, ka nejauši tāda varu kļūt. Tik pēc tam padomāju — varbūt vajadzēja citādi teikt, rīkoties. Cenšos būt labs cilvēks. Skolas laikā biju pret, gribēju daudz pa savam, bet pieaugot saprotu, ka bieži vien izdevīgāk ir paklusēt.
Salipināt, pavervelēt
— Vai kļūdīšos, apgalvojot, ka tev patīk mācīties valodas?
— Protu daudzas, cenšos tās mācīties. Agrāk mani vaļasprieki bija tamborēšana, pērļošana. Kad māja bija pilna ar auskariem, krūzītēm, spilvendrānām, pieķēru sevi domājam — un tagad no tā visa jāslauka putekļi. Pirms dažiem gadiem nolēmu, ka man vajag nemateriālu vaļasprieku. Un tās ir valodas. Itāliešu bija pirmā aiz angļu valodas. Nopirku vārdnīcu, bet sapratu, ka ar to nekā nebūs. Gāju kursos pie pasniedzēja. Tad bija piedāvājums braukt uz Argentīnu un sāku apgūt spāņu valodu. Turienieši slikti runā angliski, un nospriedu, ka bez spāņu valodas pazudīšu. Atradu Rīgā meiteni, kas man to iemācīja. Tādā līmenī, lai saprastu, vai mani necenšas apkrāpt. Klausījos un sapratu, lai gan viņiem laikam bija pretējs viedoklis. Kolēģi manas zināšanas novērtēja augstu.
Valodas zināšanas arī jānotīra no putekļiem, jāatkārto, lai neaizmirstu. Ar valodām ir tā, ka mācies, mācies, liekas, ka tāpat neko nezini, līdz rodas tāds kā klikšķis, un sāc saprast, vari salipināt kopā vārdus un pavervelēt. Spāniski vēl tik labi nesanāk, bet itāliski varu. Tagad gadu mācos persiešu valodu. Ieraudzīju LU mājaslapā piedāvājumu un uzreiz gribēju pamēģināt. Vēl gribu iemācīties arābu, bet tā jau ir daudz grūtāka. Reizēm gan uznāk pērlīšu laiks, mājās krājumi vēl ir. Starp citu, darboties ar pirkstiem ir veselīgi smadzenēm. Agrāk spēlēju klavieres un gribētu to atsākt.
— Valodas ir vienīgais lielais vaļasprieks?
— Nesen sāku aizrauties ar cigun — tā ir ķīniešu mācība, nodarbības, kas palīdz sajust pasauli, būt labam, gūt pozitīvo enerģiju un slikto atdot Visumā. Arī būt mierīgai. Tā man iepriekš pietrūka. Cigun ir vingrojumu komplekss, un kas man ļoti patīk, ka vingrojot jāsmaida — debesīm, zemei. No dabas neesmu tāda, bet te tas jādara, un esmu kļuvusi smaidīgāka. Dzīve ir kaut kur starp cigun un realitāti.
Pieteicos arī Rīgas Centrālās bibliotēkas aicinājumam lasīt grāmatas veciem cilvēkiem. Man patīk tā doma — ziedot savu laiku kādam. Laiks taču ir daudz dārgāks par mantām. Pirmdien jādodas uz pirmo nodarbību.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Zane Vincēviča-Gaile.
Dzimšanas vieta: Rēzekne.
Izglītība: absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Universitāti, Olborgas universitāti Dānijā.
Nodarbošanās: farmaceite, zinātniece.
Ģimene: precējusies.
Vaļasprieks: veselīgs dzīvesveids un svešvalodu apgūšana.
