Savu viedokli par mūsu attieksmi pret dzīvajiem un mirušajiem izteica Milda Riekstiņa no Neretas un aizkraukliete Naula Dzirkale.
— Es domāju tāpat kā Ivetas kundze, kura pirms laika “Staburaga” slejās rosināja vairāk padomāt par dzīvajiem un viņiem biežāk dāvināt ziedus, — saka Mildas kundze. — Ikdienas steigā mēs arī par maz viens otram veltām mīļus vārdus. To īpaši pārdzīvo vecie cilvēki, kuri dzīvo vieni, viņi jūtas nevienam nevajadzīgi. Es jau nedomāju, ka nevajag sakopt kapus — to vajag darīt, bet tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst arī tos, kas blakus, varbūt kādam labs vārds un zieds patiešām palīdzētu vērst gaišāku dienu.
Savukārt Naula Dzirkale piezvanīja un pastāstīja, ka savulaik iznācis viņas piemiņas dzejoļu krājums “Reiz bija…”. Tajā publicēts dzejolis “Ejiet!”. Tas ir arī viņas viedoklis par Ivetas rosināto tēmu:
“Ejiet pie saviem mīļajiem,
Kamēr vēl pretī tie smaida,
Tiem acis pa logu lūkojas,
Jūs ciemos atnākot gaida!
Sakiet vēl saviem mīļajiem
Labos vārdus, lai viņi dzird,
Kamēr vēl krūtīs tiem dedzīga
Pukst draudzību gaidoša sirds!
Nesiet ziedus, ak, saviem mīļajiem,
Kamēr tie saņemt tos spēj,
Pirms viņu dzīvības liesmiņu
Nav nopūtis mūžības vējš!”. ◆
