Nākamnedēļ, 5. septembrī, savu 55. dzimšanas dienu atzīmēs Iršu pagasta sporta dzīves organizators Dzintars Greļs. “Man ir divas aizraušanās — sports un mežs,” par sevi teic jubilārs. “Vēl patīkamai ikdienai nepieciešama laba mūzika. Veidoju kolekciju pēc savas gaumes un brīvajos brīžos labprāt klausos.”
Cīnītāji, kas prot sadarboties
Interese par sportu Dzintaram radusies bērnībā, mācoties Pērses pamatskolā. Fizkultūras skolotājs tolaik bija Verners Bundulis, un viņš pratis bērnus ieinteresēt. “Sportā piesaistīja daudzveidība,” par savu aizraušanos stāsta Dzintars. “Turklāt ir tik daudz pozitīva, ko rada fiziskās nodarbes — uzturi sevi formā, veido raksturu. Sportists ir cīnītājs, kas nepadodas, iemācās strādāt komandā. Individuālā sporta veidā ir citādi, bet, piemēram, volejbolā jāsaprotas ar komandas biedriem, katrs ir atšķirīgs, jāprot iepazīt cilvēku, atrast sapratni ar viņu. Ja kaut kas neizdodas, tad atmet ar roku un meklē ko citu, kas padotos un patiktu. Līdzīgi ir arī sportā — no visiem veidiem izvēlies sev piemērotāko.”
Pēc Pērses pamatskolas beigšanas Dzintars gribēja turpināt mācības Murjāņu sporta skolā, volejbola klasē. “Tajā gadā bija liela konkurence, un auguma dēļ netiku. Aizgāju uz Kokneses vidusskolu, arī tur bija labas sporta tradīcijas gan vieglatlētikā, gan volejbolā.”
Līdztekus sportam otra sirdslieta jau no bērnības Dzintaram ir mežs, tāpēc pēc Kokneses vidusskolas absolvēšanas devies uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, tomēr lielo konkursu Mežsaimniecības fakultātē neizturējis un iestājies Ķīmijas fakultātē. “Ilgi tur nepaliku, jo ķīmija mani tiešām neinteresēja,” pasmejas Dzintars. “Ātri vien devos dienēt, tiku sapieru daļā.” Dienesta vietā, ap 100 kilometru no Ļeņingradas, bija daudzi latvieši, arī no Aizkraukles un Kokneses. Būšana starp savējiem, arī volejbols, dienesta laiku padarīja vieglāku. Grūtāks bijis pirmais pusgads, kamēr pierasts, un pēdējie mēneši, kad nespējis sagaidīt atgriešanos mājās.
Vajag dinamiku un dažādību
“Izņemot divus gadus dienestā, visu mūžu esmu dzīvojis Iršos, te ierasta vide, ģimene, draugi. Arī brālis tepat dzīvo. Padomju laiks jauniešus ielika tādās kā “sliedēs” — pamatskola, pēc tās vidusskola vai arodskola. No vidusskolas uz augstskolu vai dienests armijā, un pēc tam uzreiz piedāvāja darbu, dzīvokli. Darbs bija, nauda arī, bet kaut ko nopirkt jau bija grūtāk.”
Pirmā darbavieta tikko no armijas pārnākušajam puisim bija Pērses pamatskolā. Sācis kā audzinātājs skolas internātā, vēlāk mācījis vēsturi, darbmācību, fizkultūru un padomju valsts tiesību pamatus. Jaunajam skolotājam uzticēja audzināmo klasi, slodze bijusi liela — pusastoņos no rīta uz darbu un astoņos vakarā — mājās. Lai gan darba stundas garas, paspējis visu — gan strādāt, gan izsportoties. Vēlāk strādājis padomju saimniecības “Līdums” būvbrigādē, kur varēja nopelnīt divreiz vairāk nekā skolā. “Sāku veidot ģimeni un nopelnīt vajadzēja, tomēr bez sporta nevarēju — paralēli darbam būvbrigādē biju sporta metodiķis, tolaik rajonā rīkoja sacensības starp kolhoziem, iestādēm, sovhoziem. Vakaros divreiz nedēļā treniņi, sestdienās — sacensības. Man ir ļoti dažādu darbu pieredze. Varu darboties visu dienu, taču, tad vajag dinamiku, dažādību, nevarētu strādāt pie konveijera. Manuprāt, katrā jaunā darbā var atrast sev interesējošo, uzzināt ko jaunu. Jāpiekrīt arī tam, ka vienā darbavietā gadus piecus var strādāt ar iedvesmu, enerģiju, idejām. Pēc tam jau esi sevi izsmēlis.”
Jau ilgāku laiku Dzintars ir Kokneses novada sporta darba organizators Iršu pagastā. Ik gadu pagastā rīko daudzus dažādus sporta pasākumus, kā arī braukts mēroties spēkiem kaimiņu novados. Kādreiz sabiedriskā un arī sporta dzīve Iršos bija daudz rosīgāka. “Kolhoza “Līdums” direktors bija Pēteris Keišs. Viņš kā sporta cienītājs, bijušais volejbolists atbalstīja mūsu darbošanos. Astoņdesmito gadu beigās bija ideja par lielas sporta halles būvniecību pārsimt metru aiz skolas. Iezīmēja teritoriju, pat atveda smiltis, bet sākās pārmaiņas, deviņdesmitie gadi, un tā tas palika,” atceras Dzintars. “Projekts par sporta halli realizējās 20 gadu vēlāk, 2009. gadā halli atvēra. Arī tad vēl bija diezgan cerīgi — bija gan veterānu komanda, gan jaunieši, kas mācījās Pērses pamatskolā. Bet pamazām iedzīvotāju skaits sarūk. Izzūdot darba vietām, cilvēki aiziet, pārceļas uz pilsētām, aizbrauc uz citām valstīm.”
Īstā izvēle
“Mežs ir mana otra sirdslieta. Pavasara nogalē, pēc septītās klases pēdējā skolas dienā, direktors piedāvāja vasarā piepelnīties. Kādi pieci seši savācāmies un vietējā mežsarga vadībā vasarā pastrādājām ar cirvi un mačeti, atēnojām, veicām smalctīres. Tad sākās interese pat mežu. Tiklīdz man ir brīvs brīdis, tā dodos uz savu mežu,” stāsta jubilārs. “Iestādīju priedītes, ik pa laikam devos paskatīties, kā aug. Ziemā mežā priecājos, kā jaunie kociņi smuki ieauguši, visiem sniega cepurītes, pēc kāda laika atbraucu vēlreiz — zaķi visas priedītes apgrauzuši, nu skāde! Mežs ir otra banka, jo izskolot bērnus par algu ir grūti, arī mājas remontam vajag — aizej uz mežu un “palūdz”, protams, jādod arī pretim.”
Dzintars ar sievu Daci izaudzinājuši dēlu un meitu. Abi bērni jau lieli — Kaspars pirms pāris gadiem ieguvis sabiedrisko attiecību speciālista diplomu, bet šajā jomā darbu neatrada, strādā celtniecībā. Savukārt Dagnija Rīgas Tehniskajā universitātē mācās par tehnisko tulku. “Kā tētis varbūt dažkārt esmu pārāk sīkumains, piekasīgs. Bet man ir svarīgi, lai bērni ievēro lielās vadlīnijas — neesi ļauns pret citiem un neesi slinks. Mēģinu būt pacietīgs, atcerēties un saprast, kāds pats biju viņu vecumā, cenšos nebūt pārsteidzīgs lēmumos.”
Sievu Daci, ar kuru nākamgad nosvinēs trīsdesmit kopā būšanas gadu jubileju, Dzintars saticis Neretā. Tikko atgriezies no dienesta, sācis strādāt Pērses skolā, un direktors jaunajam skolotājam piedāvājis izvēli — braukt uz vēstures skolotāju semināru vai sagatavot skolēnus ugunsdzēsēju sacensībām Neretā. “Tā kā man sausā teorija nepatīk, izvēlējos sacensības. Izveidojām grupu, apmācījām un uz divām dienām uz Neretu prom. Dzīvojām teltīs, mūs ēdināja Neretas skolā, kur pie gatavošanas palīgos bija paaicinātas Neretas vidusskolas meitenes, arī Dace. Tā iepazināmies, Dace bija teicamniece, Saulainē tehnikumu pabeidza ar sarkano diplomu, vēlāk augstskolā neklātienē mācījās — arī viņai visu vajag pamatīgi, līdz saknei. Tas pamatīgums sievai raksturīgs visās lietās.”
Novērtēt var zaudējot
Jautāts par dzimšanas dienas svinībām, Dzintars teic, ka plašāk svin apaļās jubilejas, šogad nekas liels nav plānots. “Dzimšanas dienas nesvinam īstajās dienās, tad apsveicam viens otru, bet kopā sanākam, kad visiem tuvākajiem radiem ir laiks. Tad arī kopā nosvinam vairākas jubilejas. Ģimenē man visi ir Dvīņi — Dacei dzimšanas diena ir maija beigās, bērniem — jūnijā, tad citreiz Jāņos atzīmējam. Ar radiem turamies kopā, tāpēc svētkus nereti svinam kopā. Braucam ciemos vai uzņemam ciemiņus pie sevis. Ziemassvētkus parasti pavadām klusi ģimenes lokā, bet Jaunajā gadā ar radiem rīkojam tematiskos vakarus. Kopā sanākšanas ir aktīvas, ar izkustēšanos,” stāsta Dzintars. “Vienā jubilejā izskanēja tāds labs tosts: lai tev būtu nevis tas, ko tu gribi, bet gan tas, ko tev vajag. Man ir tas, ko vajag, bet vienmēr gribas vairāk. Cilvēks parasti kaut ko patiešām spēj novērtēt, to zaudējot. It kā ikdienā arī saproti, ka jā — ir svarīgi, bet tās lielās patiesās nozīmes apmērus bieži saprot par vēlu. Pirms dažiem gadiem, atvadoties no kāda drauga, apjautu zināmo patiesību, ko dzīvē neiznāk īstenot bieži — nezinu kādēļ, bet ikdienā nesakām labās lietas, varbūt kautrējamies pateikt labu vārdu, uzslavu? Nodomāju, bet nepasaku. Tagad cenšos, nezinu, vai sanāk.” ◆
