Nilu raksturot nav viegli, nevis tāpēc, ka nebūtu, ko par viņu teikt, bet gan tāpēc, ka sakāmā ir ļoti daudz un tas viss ir vienlīdz svarīgs — ja kāda detaļa tiks izlaista, pazudīs arī daļa no paša Nila personības. Bijis Aizkraukles novada ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldes prezidents, vadījis Aizkraukles katoļu draudzes kori un draudzes jauniešu ansambli, kandidējis pašvaldību vēlēšanās, darbojies NVO klubā “Māja”, strādājis Okupācijas muzejā, vēsturnieks pēc izglītības, kristietis pēc sirds aicinājuma un tagad arī viens no jaunajiem skolotājiem programmā “Iespējamā misija” (IM), kurš turpmākos divus gadus mācīs vēsturi un kulturoloģiju Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.
Ņemot vērā Nila trāpīgo un oriģinālo salīdzinājumu klāstu un lielisko humora izjūtu, uzreiz top skaidrs — viņa skolēniem būs ļoti paveicies!
Gatavs iesaistīties un darīt
— Pastāsti, lūdzu, īsumā, kādi ir bijuši svarīgākie notikumi tavā dzīvē līdz brīdim, kad izlēmi kļūt par skolotāju?
— Lai arī gadījās tā, ka piedzimu Rīgā, varu sevi uzskatīt par aizkrauklieti, jo tieši te esmu uzaudzis vecmāmiņas gādībā un te arī mācījies līdz vidusskolas beigšanai. Neatņemama manas dzīves sastāvdaļa ir mūzika un katoļticība. Vēl jo vairāk, tās ir cieši saistītas savā starpā, jo, tieši pateicoties Aizkraukles katoļu draudzes jauniešu ansambļa vadīšanai, es beidzot patiesi sāku izbaudīt klavierspēli, lai gan tad jau biju beidzis mūzikas skolu. Līdzīgi kā mīlestībā, sākumā tu spēlē pēc noteikumiem — tā, kā skolā tev māca, bet pēc tam spēlē no sirds, un viss iegūst citu skanējumu. Aktīvi darbojos arī skolēnu pašpārvaldē. Tas bija jauks laiks, mēs darījām daudzas labas lietas un sanāca nogāzt arī dažus podus. (Smejas.) Šī pieredze man deva iespēju paraudzīties uz skolu no cita skatupunkta — varētu teikt, ka tieši šajā laikā iesākās stāsts par mani kā skolotāju.
— 2013. gadā esi kandidējis arī pašvaldību vēlēšanās. Kādu pieredzi guvi?
— Jā, vidusskolas noslēgumā ar šādu iespēju mani uzrunāja Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, ar kuru man bija izveidojusies jauka sadarbība jau daudz agrāk — laikā, kad Līduma kungs bija mans informātikas, vēlāk fizikas skolotājs. Piekritu, jo tas bija vēl viens skatupunkts, iespēja padomāt par jauniešiem jau sabiedrības, pilsētas līmenī. Bija arī interesanti vērot vēlēšanu aizkulises, piemēram, varēju uzzināt, ko kandidāti dara vēlēšanu naktī. (Smejas.) Kā jau noprotams, ievēlēts netiku, bet tas nekādā veidā nemazina iegūto pieredzi un pārliecību. Mums patīk noniecināt citu paveikto, īpaši politiskajā vidē, bet paši reti saņemamies ko mainīt — ar piedalīšanos šajās vēlēšanās gribēju sev un citiem parādīt, ka esmu gatavs iesaistīties un kaut ko mainīt, ja vien man tiek dota iespēja!
Pirmā darbavieta — Okupācijas muzejs
— Šogad esi ieguvis bakalaura grādu vēsturē — kāpēc šāda izvēle?
— Vēsture mani spēj aizraut un izaicināt! To sapratu jau ļoti agri, bet apkārtējo spiediens, jautājumi par karjeras iespējām lika šaubīties, tomēr 12. klases beigās jau nekas nebija mainījies, tāpēc, iesniedzot Latvijas Universitātē dokumentus, rīkojos tā, kā tobrīd likās vispareizāk. Nevienu brīdi nenožēloju savu izvēli, ar baudu gāju uz lekcijām! Apjautu, cik ļoti zināšanas var mainīt tevi un tavu skatījumu uz visu. Dažreiz pat bija tā, ka pēc lekcijas šķiet — pašā pasaulē kaut kas ir mainījies.
— Pastāsti, lūdzu, par savu darbu Okupācijas muzejā!
— Muzejā sāku strādāt 2015. gada maijā. Tas kļuva par manu pirmo darbavietu, ļoti piemērotu vēstures studentam! Vadot ekskursijas dažādām tūristu grupām un ārvalstu vēstniekiem, lieliski apjautu, cik tas tomēr ir svarīgi — no mana stāstītā cilvēkiem veidojas priekšstats par visu Latviju, par visu mūsu vēsturi… Vislielākā šī darba vērtība bija tieši cilvēki, tie visvienkāršākie, kas atnāk uz muzeju, dalās ar saviem stāstiem, piemēram, kungs no Austrālijas, kuram labākais draugs bijis latvietis, kas pēc kara devies bēgļu gaitās. Arī represēto stāsti — tās ir tādas emocionālas vērtības. Daudziem Okupācijas muzejs saistās ar kaut ko smagnēju un drūmu, bet es to vienmēr pozicionēju kā varoņu muzeju — tas ir stāsts par mūsu ģimenes locekļiem, kas, neraugoties uz naidu, vienaldzību un bezcerību visapkārt, spēja to panest un uzveikt, neaizmirstot savās sirdīs lolot mūsu valsti un ideju par brīvību, ko baudām šodien.
Izdzert glāzi ūdens vai apēst gurķi
— Tu teici — jau vidusskolā apjauti, ka vēlies būt skolotājs, tad kāpēc tomēr neizvēlējies pedagoģijas studijas?
— Pirmkārt, protams, biedēja nožēlojamā situācija izglītības sistēmā un, otrkārt, gribējās lidot augstāk. Pedagoģiskā izglītība, kas ir profesionālā studiju programma, savā ziņā tevi ierobežo, bet vēsturnieka apvāršņi ir daudz plašāki, gan domājot par tālāko nodarbošanos, gan par iegūtajām zināšanām. Neskatoties uz to, visus trīs studiju gadus caurstrāvoja doma par darbu skolā.
— Tātad programma “Iespējamā misija” bija jau sen izvēlēts un mērķtiecīgs solis?
— Par IM biju dzirdējis jau vidusskolas laikā, bet priekšstats, godīgi sakot, bija diezgan miglains. Studiju laikā sapratu, ka gribu pamēģināt, jo man šķita ļoti saistoša ideja, ka pedagoģijas studijas nav vienīgais veids, kā kļūt par lielisku skolotāju. Varētu to salīdzināt ar ūdeni — tu vari padzerties no ūdens glāzes, bet vari arī apēst gurķi vai arbūzu, kas spēj sniegt gandrīz tikpat daudz ūdens, tikai interesantākā veidā! Tā ir tā pievienotā vērtība, ko meklēju un ko IM spēj sniegt.
— ‘‘Iespējamās misijas” jauno skolotāju atlases process ir ļoti rūpīgs — no gandrīz 200 pieteikumiem četras atlases kārtas šogad izturēja vien 20 pretendentu. Kā tev veicās atlases procesā?
— Ir daudz smieklīgu stāstu šajā sakarā, sākot jau ar to, ka gandrīz nokavēju pieteikšanās termiņu, un beidzot ar to, ka Skype intervijas laikā (otrajā kārtā), kad biju sagatavojis ļoti nopietnu atbildi uz ļoti nopietnu, pat eksistenciālu jautājumu, mans dzīvokļa biedrs fonā pajautāja: “Nil, kur ir gludeklis?” Protams, ka visa dziļā doma bija vējā un nācās improvizēt. Jau iesākums šai intervijai bija smieklīgs — domāju, ka tā būs videointervija, tāpēc sakārtoju dzīvokli, atradu labāko stūrīti, lai ir labs fons, uzvilku savu labāko kreklu… un tad intervētāja paziņoja, ka šī būs telefonintervija, nevis video! Visgrūtāk bija trešajā kārtā, kur septiņās minūtēs ir jānovada vesela mācību stunda, tas šķita neiespējami, taču, kad tā bija pārvarēta, ceturtā kārta — klātienes intervija — jau šķita kā mazā uzvara un jutos mierīgs.
— Kā tu domā, ar ko IM skolotāji atšķiras no citiem skolotājiem?
— Manuprāt, IM skolotāji ir naivi, lai gan visi jaunie skolotāji tādi laikam ir, es vismaz tā ceru… Naivi tādā ziņā, ka viņiem ir savi ideāli, taču IM skolotāji atšķiras ar to, ka viņiem šie ideāli ir konkrēti definēti — gan tās četras atlases kārtas, gan sešu nedēļu intensīvās mācības vasarā visu laiku liek tev definēt savus ideālus, mērķus, vīziju, kas patiesībā ir ļoti grūti, bet pēc tam palīdz vadīties. 1. septembrī tu esi tikpat naivs, bet tev ir skaidri tie ideāli, pēc kuriem tiekties.
Svarīgas ir prasmes, nevis eksāmens
— Kas ir galvenais, ko tu kā skolotājs vēlies nodot, iemācīt saviem skolēniem?
— To, ka ikviens bērns var! IM par to daudz runā un varbūt tas skan banāli, bet patiesībā jau nav tā, ka visi skolotāji, vecāki un pat bērni tiešām tic tam, ka ikviens bērns var. Es gribu skolēniem parādīt, ka viņiem ticu un uzticos, gribu iedrošināt, lai viņi nebaidās kļūdīties, jo tas izaugsmei ir ļoti svarīgi.
— Kas tevi visvairāk biedē, sākot pirmo mācību gadu savā jaunajā profesijā?
— Teikšu godīgi, pagaidām visvairāk biedē darbs un sadarbošanās ar citiem skolotājiem. Bērniem un jauniešiem ir vieglāk pieņemt kaut ko jaunu, bet pieaugušajiem par tevi, par IM, par vēsturi jau ir viedoklis, pat pirms tu esi ar viņiem iepazinies, un šo viedokli mainīt ir grūti… Varbūt pat tik daudz nebiedē doma, ka maniem kolēģiem varētu būt cits viedoklis, bet gan fakts, ka es šo viedokli nezinu, un nezināmais vienmēr biedē…
— Raksturo, lūdzu, galvenās pārmaiņas, ko tu nākotnē vēlētos redzēt Latvijas skolās!
— Vēlētos, lai ikvienā Latvijas skolā pienāktu laiks, kad skolotāji un skolēni par mērķiem izvirzītu nevis atzīmes, eksāmenus vai olimpiādes, bet gan prasmes, kas iegūstamas mācīšanās procesa laikā. Un, protams, gribētos redzēt vairāk cieņas pret skolotāja profesiju. Lai strādāt skolās aiziet labākie, intelektuālākie un iedvesmojošākie studenti, lai tā ir goda lieta, kas attiecīgi sabiedrībā tiek arī novērtēta.
— Ja tev piedāvātu skolotāja darbu tavā dzimtajā skolā Aizkrauklē, vai tu pieņemtu šo piedāvājumu?
— Pagaidām nevēlētos, jo vēl esmu gana jauns, tāpēc gribas mainīt vidi, iepazīt jaunas vietas un jaunus cilvēkus. Dzimtā vieta un skola jau no sirds un atmiņas tik un tā nepazūd, tā ir manas identitātes daļa.
— Ko tu jaunajā mācību gadā gribētu novēlēt skolēniem un skolotājiem?
— Teikšu ne pārāk oriģināli, toties patiesi — skolēniem novēlu apzināties, ka zināšanas ir vienīgā lieta, ko viņiem nekas un neviens nevar atņemt. Skolotājiem novēlu nepazaudēt ticību, ka tik tiešām ikviens bērns var!
Uzziņa
“Iespējamā misija” ir 2008. gadā izveidota kustība, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību katram bērnam Latvijā, radot nepieciešamās pārmaiņas klasēs, skolās un sabiedrībā. Kustības dibinātāji un atbalstītāji uzskata, ka kvalitatīvas izglītības pamats ir labs skolotājs, tāpēc tā ik gadu piesaista darbam izglītības sistēmā labākos augstskolu absolventus, kuri palīdz attīstīt bērnu spējas, motivāciju un prasmes mācīties visu mūžu.
Pieturzīmes
◆ Dzīvesvieta: Rīga.
◆ Dzimšanas gads un laiks: 1994. gada 31. janvāris.
◆ Darbavieta: Valmieras Pārgaujas ģimnāzija.
◆ Izglītība: bakalaura grāds vēsturē, iegūts
Latvijas Universitātē.
◆ Vaļasprieks: mācīšana un mācīšanās.
