Elisa El
Kas teicis to, ka divi, tad reiz laimīgi
Ir tukšums tur, kur vienam dod, bet otrs nesaņem,
Ir alkas tur, kur vienam mīlēt jāprot, bet otrs necenšas,
Ir skumjas tur, kur divas miesas atdodas, bet tikai viena jūt,
Ir jāprot iztukšot un jāprot dot,
Ir jāprot mīlēt, pretī neprasot,
Ir jādzird melodija, tur, kur klusums tīklos savijas,
Ir jāprot atteikties, kad krūtīs smeldzē
bēgumi un paisums mijas.
Šo vētru spēks ir izcīnīt vien retam,
Jo buras, kas reiz cīņā plēstas, sistas,
Ir rētas mūžīgas,
Pie kurām katras jaunas domas, jūtas aptrūkstas.
Kas teicis to, ka divi, tad reiz laimīgi…
Naula Dzirkale
Rudzupuķes
Rudzupuķes tik nezāles esot,
Zilie ziedi, kas jānīdē laukā,
Lai tie neiekļūst graudu maisā,
Lai tie neuzplaukst ēdiena traukā.
Es reiz noplūcu rudzpuķi zilo,
Pāri galvai vārpas kur liecās,
Aiznesu saudzīgi zilziedu mājās,
Acis noglāstīt vāzē to tiecās.
…Kādēļ es iebridu rudzu laukā?
Kādēļ tevi es ieliku traukā?
Tagad tu noziedi viena
Bez drauga…
Anita Liepiņa
Rudens
Kā briestoši pumpuri
Sirdis plīst,
izaicinājumā sviežot prom
maigumu slēpjošo čaulu.
Laužas saulē, alkaini tvīkst,
Nereti, aizmirstot kaunu.
Slēpto svaigumu snaiksta pret sauli,
Nemaz nedomājot
par salnu.
Kas var piebremzēt —
Nedrīkst vai drīkst…
Negudrās sirdis
Kā pumpuri plīst
Cerību pilnas…
Tieši pirms
Salnas.
Anita Liepiņa
Dzīvot mīlestībā
Sen abu tavu roku delnās esmu iezīmēta.
Mans vārds tur ieaudies starp rētām tavām.
Pēc līdzības es tavai Dzīvei izredzēta,
No tevis lūdzu svētību vēl gaitām savām.
Šķiež pasaule man sejā liekulību lētu, —
Vien aizgriežos, — nav nīsties vērts!
Dzimst tavā Gaismā manī Mīlestība īsta.
To izloloju, sevī Tumsu nīstot.
Anita Liepiņa
Vēl mazliet vasaras
Ar pīlādžogu košajām pogām
Iepogāšos vēl vasaras teltī,
Sarmainie zāļu stiebri,
Baltām šļakatām lietus
Velti ar rudeni biedēs.
Te nebūs vairs vēderā taureņu
Un nesvilpos vējš manā galvā.
Savā pļavziedu mauriņā
Malkošu zāļu tējas,
Un pīlādži vasaru sargās.
Slēpšos, kad salna dzēlīgi
Visus apmētās nokostiem ziediem.
Nākšu, kad lapotnes zeltītas,
Par šo skaistumu salnai piedot…
Ārija Āre
***
Es vaicāju pati sev klusi,
vai mana vasara aizgājusi?
Tā manī kā ziedoša liepa šalc,
ar kamenes dziesmām piedziedāta.
Es liepu ziedus sev matos vīšu,
ar savām plaukstām tos sasildīšu.
Es ziedu smaržā sapņus vīšu
un vasaru projām vel nelaidīšu.
Gina Viegliņa
Piedod man!
Piedod man, ka nesapratu,
Katrā bēdā ir savs prieks,
Paņemšu es ceļa spieķi,
Būšu jautrais ceļinieks.
Iešu es gar bērzu birzi,
Tur, kur taku lāmas sedz,
Tur, kur stārķu spārnu vēdas,
Dzērvju dejas purvā redz.
Ceļš mans īss, jau vakar zvaigzne
Tālumā virs meža kāpj,
Piedod man, ka nesapratu,
Dzīve dod un arī krāpj.
Maija Vegnere
***
Aiz loga kaijas
Rīta dziesmu klaigā.
Par kādām ilgām
Baltie putni kliedz?
Vai viņu domas
Tālus ceļus staigā?
Vai sagaidāmā
Nākotne šķiet bieds?
Tiem spārni doti
Visam pāri laisties,
Vien likteni
Ar tiem pat neapsteigt,
Vai nesīs dienas
Mirdzošas un skaistas,
Vai vējā nāksies
Lidojumu beigt…
Gina Viegliņa
Saulains rīts
Pa taku skudras steidzas, rasa mirdz,
Bez skaņas vilnīši dzirkst dīķa malā,
Un mārīte kā maza, sārta sirds
Pa smilgu tek, līdz uzkāpj galā.
Tur dziļā mierā smilga galvu liec
Un saka mārītei — tu mani neaiztiec!
Vēl gribu pretī rīta saulei tiekties
Un stingri savā zemē stāvēt, nesaliekties.
Es skatos pļavā, elpa raujas ciet,
Tur stārķis lepni savās gaitās iet,
Un bites saules ziedos kājas mērc,
Ai, latvieti, šai zemē dzīvot vērts.
Maija Vegnere
Sēņu kaislības
Tev cepure ar platām malām
Sedz galvu, skatu nedaudz slēpj.
Ja būtu kādā dienvidsalā,
Mēs teiktu — intrigas tu vērp.
Ir arī man it košs sombrero,
Zem kura kairi aci miegt.
Nu, pamēģini neievērot!
Kas man var izrādīties liegt?
Kā seriālā viens uz otru
Pusslepeni mēs veramies:
Vai saprot viņš, es nesaprotu,
Ko pateikt abi vēlamies.
Tā abi klusi sūnās stāvam —
Tu — baraviku vīriņš stalts,
Es — bērzlape ar kātu blāvu.
Virs galvām — mākonītis balts…
Sarmīte Rode
***
Ne pērlēm, ne dimantiem
Citu acīs rotāties varu.
Bez bēdām iztieku bez tiem, –
Glabāju mazu pīlādža zaru,
Kurā sārtā degošās ogas
Ir manas skaistākās rotas –
Kā dzirkstošas rubīna pogas
Tās man no šīs vasaras dotas.
Viss, ko reizēm kāro sirds
Nepārdodas naudā bargā.
Redzi, kā tev pretī mirdz
Oga, kura sasilda un sargā!
Sarmīte Rode
***
Atmiņu zibšņi vai zvaigznes
Pie augusta debesīm mirdz?
Rudzu lauks maizes smaržu atnes,
Vectēv, tur tava zvaigžņotā sirds.
Sētsvidū, kad rudens vēji pūš,
Pie tavas ābeles glaužos klāt.
Atviz pār mani balts mūžs —
Tu esi mana zvaigzne, vecomāt.
Laiks pa atmiņu ceļiem iet,
Augustā zvaigznes vistuvāk šķiet.
