Aizvadīju sportiskām aktivitātēm piepildītu nedēļu, paralēli darbam noskrēju 120 kilometru, sports iedvesmo.
Fināliem bagāta izvērsās arī Riodežaneiro olimpisko spēļu nedēļa, visas disciplīnas bija aizraujošas, bet man kā vieglatlētam svarīgi bija notikumi skriešanā. Proti, vai Jamaikas sprinteris Useins Bolts uzvarēs trešajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas 200 m finālā un vai britam Mo Faraham izdosies ceturto reizi pēc kārtas uzvarēt 5000 m finālskrējienā. Izdevās, tie ir ātrākie cilvēki pasaulē.
Olimpiādē bija laboti 22 pasaules rekordi piecos sporta veidos — svarcēlāji to izdarīja astoņas reizes, septiņas reizes peldētāji, rekordi krita arī vieglatlētikā un treka riteņbraukšanā. Bet, ja vērtē sacensību organizētību, bija vairākas problēmas. Proti, riteņbraukšanas trase bija izveidota nepiemēroti, nebija padomāts par braucēju drošību. Tā bija ar stāviem kalniem un asiem pagriezieniem, daudzi krītot guva savainojumus.
Lai arī šajā olimpiādē latvieši netika pie cēlmetāla godalgas, teicami, ka Latviju pārstāvēja 34 sportisti, kuri startēja 12 disciplīnās no 41. Mazajai Latvijai šāds sportistu skaits olimpiskajās spēlēs ir labs rādītājs, jo apliecina, ka esam konkurētspējīgi pasaules līmenī. Sportistu treniņu bāze un finansējums Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir mazs, lielākoties sportistu centienus pēc labiem rezultātiem finansē ģimenes. Latvijā ar sportu var sākt pelnīt tikai tad, kad ir sasniegts pasaules līmeņa rezultāts. Sponsori un citi atbalstītāji ir vien retajam — tāda sistēma vairāk ir ārzemēs, bet pie mums vēl nav attīstīta. Zinu daudzus talantīgus jauniešus, kuri priekšlaikus aizgājuši no lielā sporta finanšu trūkuma dēļ. Citi pārtrauc treniņus, kad izveido ģimeni, jo sāk strādāt algotu darbu, sports vairs nav prioritāte, jāstrādā. Ja nebūtu jauniešu sporta entuziastu, Latvijai, ļoti iespējams, nebūtu pat 10 sportistu, kuri spētu cīnīties par kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm, kur nu vēl par godalgām. Jāņem vērā arī tas, ka dažādu apstākļu dēļ ne visiem izdevās kvalificēties Rio spēlēm. Arī es nespēju izpildīt olimpisko normatīvu maratonā, bet turpināšu trenēties.
Kā sportists varu teikt — mūsu olimpieši ir darījuši visu, lai iegūtu pēc iespējas augstvērtīgāku rezultātu. Patīkamu pārsteigumu sagādāja smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs, no kura medaļu neviens negaidīja, bet realitātē viņš tai bija ļoti tuvu, sportists spēja kvalificēties A finālam un izcīnīja augsto piekto vietu. Personīgi jūtu līdzi BMX braucēja Māra Štromberga neveiksmei, viņš neiekļuva pusfinālā. Joprojām ir pārliecība, ka viņš bija viens no pretendentiem uz medaļu. Ticu, ka veiksmes gadījumā viņam bija iespēja tikt pie godalgas, bet sports ir sports, tāpēc jau tas ir tik interesants, rezultātus grūti prognozēt.
Nepaveicās arī šķēpmešanas cerībai — Eiropas čempionam Zigismundam Sirmajam, viņš pats atzina, ka sacensības bija grūtas, līdzās nebija trenera. No vienas puses — ir slikti, ka treneris, kurš sagatavojis sportistu olimpiādei, netiek līdzi uz svarīgākajām sacensībām sportista mūžā. Šāda mēroga sacensībās ir liels stress, ar kuru jāprot tikt galā, citādi zūd pārliecība par savām spējām, tieši tad ir svarīgs trenera atbalsts un īstie vārdi. No otras puses — situācija ir normāla, jo Zigismunds Sirmais trenējas Somijā, viņa treneris ir soms, kurš it kā pats atteicies braukt līdzi citas valsts sportistam, jo tā būtu nepatriotiska rīcība. Lai kā tur būtu, fakts, kad sportistiem līdzās nav trenera, ir nepieņemams, jo tikai treneris zina, kas un kā nepieciešams viņa audzēknim, lai tas nostartētu pēc iespējas labāk.
Lai arī olimpiešu startus vērtēju augstu, jūtu līdzi katram, jo zinu, ka ikviens pārdzīvo, ja nav izdevies izcīnīt godalgotu vietu. To izdarīt bija iespējams četriem — daudzcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, svarcēlājiem Rebekai Kohai un Artūram Plēsniekam, BMX braucējam Mārim Štrombergam. Tomēr neveiksmē arī ir savs pluss, šādi sasniegumi var kalpot kā liels grūdiens, lai izvērtētu sporta infrastruktūru un to, vai atbalsts sportistiem ir adekvāts, lai vairs nebūtu olimpiādes bez godalgām. Tāpat olimpiskās spēles katram ir milzīga pieredze un motivācijas deva turpmākam darbam. Protams, tas ir arī liels stress, satraukums un milzīga fiziskā pārpūle — pārlidojums, aklimatizācija, treniņi citos apstākļos, citāds ēdiens, gaiss — tas viss ietekmē sportista fizisko un emocionālo noskaņu.
Mana olimpisko spēļu favorīte bija maratoniste Je-ļena Prokopčuka, kā nekā pats esmu maratonists. Esmu priecīgs un lepns par viņas startu. Apstākļos, kad ir +33 grādu svelme, liels mitrums, maratons ir milzīga slodze organismam. Zinu, ka Jeļenai Prokopčukai karstie laika apstākļi nekad nav patikuši, tāpēc 12. vieta ir milzīgs sasniegums un manās acīs vērtējams kā augstākā kaluma medaļa.
