(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Vakarnakt pirmo reizi man bija sava gultiņa — mīksta, silta, tīra. Bļodiņā ūdentiņš, šķīvītī pieniņš. Ir patīkami, nenoliegšu, bet tomēr man pietrūkst māmiņas.
No rīta cilvēks atnesa manu mazo māsiņu un lielo brāli. Es dzirdu māsiņu saucam māmiņu. Pašlaik viņa neguļ manā gultiņā, bet gan pie sava cilvēka — pie tā, kurš smaržo pēc dūmiem un koka. Šajā namā dzīvo daudz cilvēku.
Māsiņa vairs neraud, viņa ir aizmigusi un sapņo par mani. Es to zinu, jo sapnītī mēs satikāmies.
Māsiņa pamodās, viņa atkal raud. Man kļūst viņas žēl un pašam sevis, un brāļa arī. Bet man jābūt stipram, nākamreiz sapnītī es viņai pielikšu klāt savu mitro purniņu un teikšu, lai neuztraucas, viss būs labi, jo mūsu cilvēkiem ir siltas sirsniņas.
(Turpmāk vēl.)
Zīmējums: Santagora
Teksts: Laura Soboļeva un Jans Ikes
