(20. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
219. diena
Pienācis laiks trešajai potei pret ērcēm un hepatītiem, bet Itālijā slimnīcā ir pārsteigti, kāpēc to nedarām Latvijā. Skaidrojam viņiem, ka ceļojam. Viņi ar ko tādu, izrādās, saskārušies pirmo reizi. Pēc ilgas skaidrošanas paziņo — lai potētos, nepieciešamas uzturēšanās atļaujas. Bet Itālijā nekas nenotiek uzreiz, būs jāgaida, taču mums pēc divām dienām lidojums. Mēģināsim visu noorganizēt Spānijā.
Dodamies stopēt uz Činkveterri — tas ir piecu ciematiņu reģions gar krasta līniju, no kurienes paveras skaistākie skati Itālijā.
Pirmais ciematiņš ir burvīgs, gājēju celiņš savieno visus piecus ciematiņus, bet mēs kāpjam kalnā, lai redzētu pirmo no augšas. Ūdens jūrā superzils, tajā plunčājas delfīni. Turpat uzslienam telti un baudām silto vakaru.
220. diena
Dodamies atpakaļ uz Pizu. Pamazām tiekam uz priekšu, līdz apstājas vīrietis, kurš nemaz nebija domājis braukt uz Pizu, bet viņam iepatīkas mūsu kompānija, un viņš mūs ar 220 kilometriem stundā aizvizina līdz galam. Jā, auto ir viens no labākajiem itāļu produktiem, tā rakstīts tūrisma grāmatiņās. “Fiatam” pieder ne tikai pats “Fiat” brends, bet arī Lamborghini, Ferrari, Maserati, Alfa Romeo un Chrysler. Ja vēl par Itāliju, tad tā ir piektā apmeklētākā valsts pasaulē tūristu ziņā. Itālijā ir arī divas neatkarīgas valstis, kuras mēs jau apskatījām — Sanmarino un Vatikāns. Un saldējuma vafeļu konusiņus izgudroja itāļi. Šajā skaistajā zemē dzīvo 1,27 miljoni ārzemnieku. Te ir trīs aktīvi vulkāni, un Itālijas sala Sicīlija ir slavena kā itāļu mafijas mājvieta.
221. diena
Šodien dodamies uz lidostu un gaidām lidojumu uz Maroku. Marokas nosaukums nozīmē galējie rietumi, un tā ir tikai 13 kilometru attālumā no Eiropas, ja dodas caur Gibraltāru. Lielākā Marokas pilsēta ir Kasablanka, savukārt Marakeša ir Marokas galvaspilsēta un tiek saukta arī par Sarkano pilsētu. Saules aizsargkrēms te nepieciešams visu gadu. Marokā dzīvo 33,2 miljoni cilvēku, taču tikai puse no viņiem māk lasīt un rakstīt. Šī valsts ir lielākā sardīņu pārstrādātāja un izplatītāja pasaulē. Interesanti, ka Marokā par lielāko mīlestības simbolu tiek uzskatīta nevis sirds, bet aknas. Viens no vārda “nauda” tulkojumiem Marokā ir “pasaules dubļi”. Tā ir vienīgā Āfrikas valsts, kas nav Āfrikas Savienībā.
222. diena
Esam Marokā! Te līst lietus un ārā ir 10 grādu. Pārguļam lidostā, kas ir atvērta visu diennakti, un mums atļauj te palikt. Mūs pārsteidz kaķi, kuri te visur staigā, trokšņo un čurā. Cilvēki viņiem atver durvis, kad tie grib ienākt vai iziet. Varbūt kaķi te ir svētie dzīvnieki?
Dodamies uz Fesas pilsētu, 20 kilometru brauciens maksā 40 centu, tātad autobuss te ir lēts. Tam gan izkrituši daži stikli un caurs jumts, un cilvēki uz mums skatās kā uz brīnumu. Ārzemnieki laikam te brauc ar taksi, jo arī tas ir lēts. Ceļā uz hotelīti ieklīstam vecpilsētā. Tā ir jāredz — ejas un tuneļi, īsts haosiņš. Ieliņas mazas un miljoniem pārdevēju. Simtām reižu apmaldāmies ar visu karti un GPS. Kad izkļūstam no tās un apskatām no augšas — skaista, bet kā tiekam atpakaļ — trakums. Ja kādam prasām ceļu, tas izliekas par gidu un vēl naudu paprasa. Viesnīciņa — supermaza, mazākā, kādu jebkad esam redzējuši. Uz vannasistabu jālien gar sienu pie gultas.
Te ir ļoti daudz franču, un otrā valsts valoda ir franču.
Izrādās, Fesas pilsēta kādreiz bija Marokas galvaspilsēta, un tā joprojām ir valsts garīgais centrs stingro islāma tradīciju dēļ. Šajā mazajā vecpilsētiņā esot 320 mošeju, un, kad tās visas sāk skanēt, ausīs dun. Mēs gan nevaram tajās iet, taču redzam no ārpuses mošeju, kurā ir vislielākā lūgšanu telpa — 20 000 cilvēku. Te ir arī vecākā bibliotēka pasaulē.
Fesa ir slavena ar ādas miecētavām. Te gan tiekam iekšā, un mums bez maksas parāda un pastāsta, kā iegūst ādas. Ar tām tiek baroti baloži, putni knābājot tās padara mīkstākas. Tad ādas krāso, un 16 dienu ilgā procesā top somiņas, čības un citas lietas. Te tās var nopirkt lētāk nekā citviet, bet pat tik daudz naudas mums nav. Kad nosaucam kādai precei savu cenu, mūs izdzen ārā, jo laikam neesam labi klienti.
Bez maksas izdodas apskatīties arī, kā top šallītes un paklāji.
Ārpus vecpilsētas ieejam kādā lielveikalā un redzam mūsdienu moderno Marokas jaunatni. Šajā galā pavisam cita dzīve. Te ir gan alkohols, gan cūkgaļa.
Apkārt pilsētai kalni, kalnos kazas un gani. Un daudz kapsētu — nekoptas, salikti akmeņi, un viss pamazām aizaug.
223. diena
Šodien jātiek uz Meknesas pilsētu. Braucam ar autobusu, kurā mūs iestumj ar stumšanu. Kad gribam ielikt somas bagāžas nodalījumā, prasa papildus maksāt, mēs atsakāmies. Autobusā sēdvietu nav, taču dažus izdzen no viņu vietām, lai atbrīvotu vietu mums. Tā gan neesam ar mieru, taču nepaspēj pat pamanīt, ka jau esi nosēdināts vietā. Autobuss brauc ātri, līkumos liekas, ka apgāzīsies, dažu logu vietā piesistas skaiduplāksnes, lai nav caurvēja. Ja pasažieri nebrauc līdz galam, tad sparppieturās jālec ārā, jo autobuss neapstājas, tikai samazina ātrumu. Taču, tā kā mūsu somas ir bagāžas nodalījumā, mūsu dēļ tomēr jāapstājas.
Pastaigājamies pa vecpilsētu un atrodam vārtus, kuri noteikti jāredz. Tā ir galvenā robeža starp trijiem Meknesas rajoniem. Tie ir vislabāk saglabājušies tāda veida vārti Ziemeļāfrikā. Meknesa ir impērijas pilsēta, kas pastāv Marokas sultāna piemiņai.
Vecpilsēta ir lieliska, cenas vēl zemākas nekā Fesā. Tā kā ārā līst, atrodam hotelīti par 10 dolāriem un, nolikuši somas, ejam apskatīt pilsētu. Te jūtamies kā cilvēki, varam paēst, Artūrs aiziet nodzīt bārdu, varam kaut ko nopirkt. Satiekam jaukus cilvēkus, kuri gatavi palīdzēt arī bez atlīdzības, un tas iepriecina, jo te lielākoties viss notiek par samaksu.
224. diena
Viesnīcā esam labi izgulējušies un uzkrājuši enerģiju nākamajām dienām. Gribam tikt uz Volubilisu, bet autobusi turp nekursē. Braukt ar taksometru ir dārgi, tāpēc jābrauc uz nākamo vietu — Rabatu. Braucam ar autobusu. Pa ceļam autobusā iekāpj policija pārbaudīt somas, bet mums tikai atvainojas, ka netīšām uzdūrušies mūsu somām. Pēc brīža iekāpj kāds puisis un kliedz nesaprotamā valodā. Izrādās, ka jāpārsēžas. Starppilsētu autobusi bieži pilsētā nemaz neiebrauc. Tas ir ilgi — mainām busus, maldāmies pa ieliņām, līdz sasniedzam vecpilsētu. Tā atkal pilna dzīvības. Aizejam līdz pludmalei, apskatām slaveno Kazba Udaija cietoksni — zili balts kā no pasaku grāmatas. Vēlāk pludmalē arī atrodam aizsargvalni un jau tumsiņā uzceļam telti, taču pienāk divi vīri un brīdina, ka te nav droši. Naktī staigājot cilvēki ar nažiem un visu atņemot. Mums iesaka aiziet pie vietējiem sargiem un pajautāt, ko darīt. Staigājam no viena iecirkņa uz otru, līdz viens policists atļauj mums pārnakšņot uz skatuves pludmalē. Ir jumtiņš, apsardze un blakus mošeja, no kuras ik pa laikam atskan aicinājums uz lūgšanām.
(Turpmāk vēl.)
