“Ja cilvēks pats vēlas, interesantu nodarbi allaž var atrast,” saka sunākstiete Kristīne Strode. Trīs dēlu māmiņa, kura dzied, mācās sist bungas un izšuj skaistas kartītes. Prieku gūst starp cilvēkiem, un pati atzīst, ka jūtas tieši uz pusi jaunāka par saviem gadiem.
Kristīne dzimusi un augusi Jēkabpilī, taču bērnības vasaras pavadītas pie vecvecākiem Sunākstē. Šajā pagastiņā Kristīne satikusi savu nākamo vīru, un tā jau vairāk nekā 20 gadu viņa ir sunākstiete. Drīz abi ar vīru Juri svinēs jau divdesmit otro kāzu gadadienu. Ģimenē aug trīs braši dēli: Armandam ir 21 gads, Marekam — 18, bet pastarītim Artūram — trīs gadi.
Jaunā sieviete atzīst, ka sākumā Sunākstē bijis grūti iedzīvoties: “Pietrūka burzmas, cilvēku. Tagad te jūtos kā mājās un nekad neesmu domājusi mainīt dzīvesvietu.”
Ar dziesmu pūrā
Viesodamās Sunākstē, Kristīni ievēroju jau agrāk — viņa allaž ir visur, kur kaut kas notiek. Pasākumos, nodarbībās, mēģinājumos. Viņa smej: arī tik mazā pagastā kā Sunākste ir daudz interesanta, ko darīt. “Ņemam pretī visu, ko piedāvā,” nosaka Kristīne. “Lai gan pagastā nav daudz iedzīvotāju, toties sunākstieši ir ļoti atsaucīgi.”
Savulaik viņa dejojusi līnijdejas. Tagad dzied Sunākstes pagasta sieviešu vokālajā ansamblī “Mežaroze”. “Dziedāšana man noteikti ir pūrā no ģimenes — gan no tēva, gan mātes puses,” saka viņa. “Radi visos saietos allaž dziedāja, un ar dziesmu esmu izaugusi.”
Nesen Kristīne sākusi apgūt vēl kādu sev jaunu jomu — bungu spēli — un kopā ar citām aktīvām dāmām muzicē Sunākstes vokāli instrumentālajā ansamblī Pētera Ukrina vadībā. “Sākumā intereses pēc sāku bungot, tas man iepatikās,” saka viņa. “Bungas ir interesants mūzikas instruments, kuru spēlējot katra roka un kājas darbojas atšķirīgi, un tas jāiemācās vispirms. Tik labi kā ansambļa vadītājs spēlēt nemāku, toties man ir, kur augt,” nosmej jaunā sieviete. “Turklāt ansambļa mēģinājumi ik reizi ir kā labu draugu saiets, un tajos jūtos labi.”
Skaista dzīves vidū
Jaunā sieviete bilst: lai gan bērnībā bijusi ļoti kluss un noslēgts bērns, kādā brīdī viņas būtība mainījusies. “Kad lielie puikas paaugās, man ļoti gribējās būt cilvēkos, sabiedrībā. Varu kādu laiku būt vienatnē, veltīt sevi tikai ģimenei un bērniem, bet drīz man atkal vajadzīga sajūta, ka esmu dzīves vidū.”
Kristīne atzīst, ka nekad nav mācējusi sēdēt bez darba. Jau mazotnē vecmamma iemācījusi adīt, skolas gados adījusi zeķes, vēlāk sev un dēliem džemperus un citas lietas.
Pirms vairākiem gadiem viņa iemācījusies simigrāfijas tehnikā izšūt apsveikuma kartītes. To noskatījusi, kad dēls skolā gatavojis apsveikumu. Māmiņu šī tehnika ieinteresējusi, un pēc pamācībām internetā viņa to apguvusi un sākusi pati izšūt. Tagad simigrāfijas tehniku viņa pieprot teju vai profesionāli, var pamācīt citiem, turklāt pašas rokām darinātie apsveikumi svētku reizē allaž ir pirmā dāvana draugiem un radiem.
Viņa apguvusi arī manikīres iemaņas. Šo prasmi izmanto, lai sapucētu ne vien sevi, bet arī māsu un radinieces. “Sievietei allaž labi jāizskatās, un vienmēr jau ir kāds, kuram pucēties — vīram, sabiedrībai, bet vispirms jau to vajag pašai sev.”
Kristīne bilst: ja varētu vēlreiz izvēlēties, gribētu studēt pedagoģiju, jo viņai patīk darbs ar bērniem. To ikdienā viņa īsteno, strādājot par dežuranti Sunākstes jauniešu centrā.
Starp četriem vīriešiem
Kā ir būt dēlu mātei? Māmiņa bilst, ka lielākā atbildība audzināšanā gulstas uz tēva pleciem — jāierāda vīru darbi, un Juris ar to labi tiek galā. “Jūtos labi starp saviem četriem vīriešiem. Viņi ir mani tuvākie cilvēki, tāpat arī mamma,” saka Kristīne. “Ir darbi, par kuriem man nav jāuztraucas, jo mūsmājās ir vīrieši, kuriem ir daudz pa spēkam.”
Vecākais dēls Armands jau skolu pabeidzis un strādā, Mareks apgūst arhitektūru Rīgas Celtniecības koledžā, savukārt pastarītis Artūrs, lielo brāļu lutināts, vēl izbauda saulaino bērnību.
Strodu ģimenei darba pietiek, jo viņu zemnieku saimniecībā audzē gaļas liellopus. Tie gan lielākoties ir vīra Jura pārziņā, taču arī Kristīne viņam palīdz. Strodu ģimene saimnieko pašu iegādātajā mājā Zilkalnē.
Katram ģimenē ir savs vaļasprieks, un vīrs īpaši neiebilst, ka sievai allaž ir kaut kur jābūt un jāskrien. “Kad visa pēkšņi sāk šķist par daudz — jāgatavojas kādam pasākumam, ir viens mēģinājums pēc otra, tad man vajag brīdi atvilkt elpu. Apsēžos mierā, gatavoju kartītes, sakārtoju domas un varu skriet atkal,” nosaka viņa.
***
Nupat Kristīne radu un draugu pulciņā nosvinēja 40 gadu jubileju. “Pati jūtos tieši uz pusi jaunāka, līdz ar to par vecumu man noteikti vēl nav jāuztraucas,” nosmej viņa.
Kad jautāju, vai jubilāre jūtas dzīves lutināta, viņa bilst: lielas likstas gājušas secen, kāds viņu allaž sargājis no nelaimēm un pārdzīvojumiem. “Varbūt tāpēc varu pa dzīvi iet ar smaidu un būt atvērta pret cilvēkiem, bet varbūt dzīvesprieku esmu mantojusi no vecmāmiņas, kura bija ļoti labestīga,” saka Kristīne. ◆
