Impulsīvs, agresīvs, negatīvi noskaņots, jo audzis sliktā vidē, ģimenē viss nebija kārtībā — tā pats sevi raksturo Mārtiņš Dubovskis. Cietuma kontin-gents — tā par viņu teica citi. Tomēr viņš mainījās, spēja izlauzties no sabiedrības uzliktajiem rāmjiem, bēgot prom no Neretas.
Mārtiņš uz interviju atnāk ar ziediem. Viņam patīk pārsteigt un sagādāt citiem labas emocijas. Nu viņš nav tāds, kā neretieši viņu atceras, — ir optimistisks un dzīvespriecīgs. Puisim šai vasarai bija plāns — gribēja stopot uz Klaipēdu, bet zemessardzes apmācību laikā guva kājas traumu — sastiepa Ahileja cīpslu. Trauma nopietna, bija vajadzīgi kruķi. Visus vasaras plānus kā ar vēju aizpūta prom. Mārtiņš cer, ka viņam dzīvē viss vēl būs, bet esot sajūta, ka piedzīvots daudz.
— Kur tavi kruķi?
— Nav, tie man nepatika. Lai arī ar to palīdzību vajadzēja staigāt mēnesi, nolēkāju pusotru nedēļu un liku pie malas.
— Gribēji stopot uz Klaipēdu. Kāpēc uz turieni?
— Vecmamma ir lietuviete, tāpēc. Šajā valodā labi runāju. Patiesībā lietuviski sāku runāt agrāk nekā latviski, jo mazs bieži dzīvoju pie viņas. Vecmamma skatījās lietuviešu televīziju, likumsakarīgi, ka sāku runāt tajā valodā, kuru biežāk dzirdēju. Viņa mani sauca par “martišku”, jo daudz dzīvojos pa mežu, kāpu kokos. Ilgi nezināju, ko tas nozīmē, bet, kad uzzināju, iesauka vairs tik ļoti nepatika. Jāatzīst, viņa nebija tālu no patiesības, joprojām patīk pētīt apkārtni, analizēt sabiedrībā notiekošo.
— Cik ilgi esi zemessardzē?
— Drīz būs gads. Papīrus par iestāšanos iesniedzu jau tad, kad man vēl nebija 18 gadu, tāpēc uzņemšana bija jāgaida. Mani saista viss, kas saistīts ar militārismu. Kad 1. klasē bija jāraksta, par ko gribu kļūt, zināju — būšu kareivis. Tas ir mans mērķis, uz ko virzos, ceru, šajā jomā man viss vēl priekšā. Pabeigšu koledžu, došos uz Aizsardzības akadēmiju.
— Zemessardze — tas ir nopietni. Zini, ka vajadzības gadījumā būs jāaizstāv dzimtene un…(Mani pārtrauc.)
— …jā, zinu. Ja pienāk x stunda, esmu pilnā gatavībā. Man nav iebildumu mirt dzimtenes dēļ. Tas ir mans ceļš, pa kuru eju, mana izvēle. Ne jau valsti kā tādu gribu aizstāvēt, bet cilvēkus, kas te dzīvo. Darbojos jaunsargos. Pavasarī nokārtoju ceturtā līmeņa jaunsardzes apmācību, vērtējums — 95%, kas nozīmē, ka vajadzības gadījumā varu apmācīt citu jaunsargus, esmu instruktora palīgs.
— Vai galvaspilsētā esi iedzīvojies?
— Tikai otrajā gadā, pirmajā cietu no pārmaiņām. Rīga nu ir manas mājas, uz Neretu braucu ciemos. Rīgā man ir savs ikdienas ritms — daudz sporta aktivitāšu. Ja nebūtu sporta, sajuktu prātā, skrienu garās distances. “Lattelecom maratonā” 42 kilometrus skrēju.
— Vai finišēji?
— Diemžēl ne, 27. kilometrā nebija spēka turpināt distanci, bet man ir attaisnojums — skrēju trešajā dienā pēc komas. Nezinu, kas notika — braucu ar velosipēdu uz jaunsargu nodarbībām pa ierasto ceļu un pēkšņi melna bilde priekšā. Pamodos slimnīcā, bet viss, par ko spēju domāt — man jāpiedalās sacensībās. To arī izdarīju, cīnījos līdz pēdējam kilometram.
— Tā ir neprātīga rīcība.
— Jā, man arī citi tā teica, piekrītu. Mana motivācija ir nekad nepadoties, vienalga, kas notiek, turpināt līdz pēdējam, kamēr ir spēks.
— Ar tik lielu spītību var iekulties nepatikšanās.
— Ļoti bieži tā arī notiek. (Smejas.) Parasti tas beidzas ar kautiņu, jo nemēdzu atkāpties no sava viedokļa, pat ja man nav taisnība. Neviens mani nemainīs, ja nu pats to vēlēšos.
— Kā tevi mainījusi skola?
— Pirmās trīs klases mācījos Zalves pamatskolā. Tā bija izdzīvošanas skola, dzīvoju internātā, vajadzēja cīnīties par skābekli… Tā bija mafija, ne skola, kopā salasījušies dažādu raksturu bērni — blēņdari. Ikdienā bija “jācīnās”, lai citi neatņem naudu. Ja skolā ieradās tētis, lai parunātos ar skolotājiem, zināju, ka tajā dienā būšu nospārdīts, jo citi domāja, ka esmu sūdzējies, tāpēc jāpārmāca. Daudzi bijušie klasesbiedri par skolā piedzīvoto joprojām nerunā, sāp. 4. klasē sāku mācīties Neretā. Tad sākās problēmas ar mācībām, jo tās jau bija iekavētas Zalvē, pie tam man ir grūta galva. Mācības man uzlika tādu kā zīmogu. Vēl arī tas, ka zalvieši neretiešiem nepatika jau no laika gala, un otrādi, bet mani uzskatīja par zalvieti, sākās kautiņi un grautiņi. Interesantākais, ka man sāka iepatikties palaist dūres — kļuvu klusāks, mazāk runāju, vairāk kāvos. Bet lielākoties nesāku pirmais, pagaidīju, kad jāaizstāvas, un šāda kautiņa mērķis ir pavisam cits.
— Kā izkļūt no citu cilvēku uzliktiem rāmjiem?
— Sāku rakstīt dzeju, un tam uzmanību pievērsa skolotāja Egija Apiņa. Viņa mani laboja, parādīja kļūdas, un mums sāka veidoties komunikācija, tas man lika ieraudzīt sevi citā gaismā. Bija Dzejas dienas, vajadzēja nolasīt uzrakstīto, uz mani citādi paskatījās ne tikai skolotāji, bet arī daži vidusskolēni. Vien klasesbiedriem kļuvu sliktāks. Starpbrīžos, kad vēru vaļā kladi, lai rakstītu, nevis gāju smēķēt kopā ar pārējiem, radās problēmas, mani izmēdīja, ņirgājās. Dzejas izpausmes saistīja ar cāļa dvēseli, mani uzskatīja par mīksto, vajadzēja pierādīt, ka tāds neesmu, tāpēc pievērsos sportam. Jau tajā laikā skriešanā varēju pievarēt klasesbiedrus. Patika arī kauties, retais mani varēja nolikt pie zemes, cīnījos pat ar vecākās klases audzēkņiem. Pavisam no bedres izlīdu, kad aizgāju no Neretas, jo nevarēju atbrīvoties no “uzliktā zīmoga” — esmu tādu un tādu vecāku bērns, cietuma kontingents… Es negribu nevienu aizvainot, bet tās ir manas izjūtas, es tā tiešām jutos… Un tad avārija, es sapratu, ka biju mata tiesu no nāves. Zinu, lielākā problēma slēpjas manī, biju nesavaldīgs, impulsīvs, man bija jātiek prom.
— Kur bēgi?
— Uz Daudzesi. Kādā augusta dienā piezvanīju uz Daudzeses skolu, un atbildēja Ruta Jankovska. Sarunājām tikšanos, aizbraucu, viņa man pastāstīja un izrādīja skolu, iesniedzu papīrus, septembrī sāku mācīties. Daudzesē kļuvu brīvāks. Ruta mani savaldīja, lai gan dūres ļoti gribējās palaist, bet viņa ar mani tik daudz runāja, iestāstot, ka problēmas vispirms jārisina vārdiem. Iespējams, tā bija viena no pirmajām reizēm, kad sāku ieklausīties arī citos, mani bija mainījusi avārija.
Ruta mani sāka bīdīt uz priekšu, dzejas konkursi, pirmās, otrās vietas, trešās, ceturtās, tas cēla manu vērtību, kuras nebija. Es varēju izpausties, atrast savu vietu dzīvē. Bija arī labs sporta skolotājs — Kaspars. Viņš zināja, kā panākt, lai man izdotos. Direktors bija laipns un komunikabls, varēja jebkurā brīdī ar viņu parunāt kā ar čomu. Viņš kopā ar mums sportoja. Skolā bija brīva atmosfēra. Mācījos kopā ar draugu no Zalves perioda, sacentāmies gan sportā, gan mācībās, tādējādi ceļš uz priekšu bija raits.
— Par ko ir tava dzeja?
— Agrāk bija vairāk pesimisma. Kā jau pusaudžiem, viss pārspīlēts — melns ir melnāks, balts ir baltāks, dzīve šķita pelēka un drūma. Par to arī bija dzeja. Par sāpēm, nelaimīgu mīlestību.
— Iekšējās sāpes ir pazudušas?
— Sports palīdz tās izdzīt ārā. Aizrauj sparings — satiekos ar puišiem, uzvelkam cimdus un izsitam emocijas, pēc spēles sarokojos, visi laimīgi, priecīgi. Neretā joprojām jūtos kā ciemiņš, te esot, rāmjus vēl jūtu, ir lietas, par kurām še nerunāju, tās pārrunāju tikai ar tēvu.
— Šķiet, romantisms tevī “sēž”, man nav daudz interviju, kurās pasniedz ziedus.
— Tas ir neizbēgami, ja esi dzejnieks. Čaks bija interesanta personība. Kad viņš bija kopā ar sievieti, apmeklēja labus restorānus, centās sevi parādīt no labās puses, bet, kad bija kopā ar draugiem, vietējos krogos pielēja mūli. Man ir mazliet citādi. Kad esmu kopā ar sievieti, nežēloju neko, lai sevi parādītu no labās puses, bet, kad esmu kopā ar draugiem un paziņām, sportojam. Patīk arī “free running” — parasti satiekamies Bastejkalnā un jožam cauri Vecrīgai, lecot pāri dažādiem šķēršļiem. Tas ir kā neliels vandalisms, bet nesitam stiklus, neskrienam virsū cilvēkiem, negāžam miskastes, izliekam savu spēku… Par Rutu vēl gribu ko teikt. Ja man jautā, kā sauc mammu, bez minstināšanās saku — Liene. Bet, kad piezvana Ruta, mēs izrunājam visu, un kāds prasa, ar ko runāju, esmu uz pauzes. Kā lai kādam izstāstu par cilvēku, kurš par mani uztraucas, rūpējas, domā, palīdz? Kā? Tad saku — var teikt, ka mamma. Bez viņas būtu palicis Neretā, lietotu alkoholu, iespējams, par mani varētu lasīt vien policijas ziņās. Tādi cilvēki kā es parasti ir alkoholiķi, bandīti, un par viņiem ir sliktas atsauksmes.
— Kā izdevās no tā izvairīties?
— Mans piemērs bija alkoholisms un cigaretes. Tēvs. Nē, viņš nebija alkoholiķis, bet bija posms, kad viņš no tā neizvairījās. Lepojos, ka tas nu ir aiz muguras. Sievietes maina cilvēku. Ļoti atkarīgs, kāda ir otrā puse, jo tikpat labi viņa var tevi nevis celt, bet gremdēt. Mūsu attiecības ar tēvu viegli izskaidrot, zinot militāro disciplīnu: es esmu kareivis, tētis ir ģenerālis, virsnieks, leitnants. Varu runāt pretī, līdz man ir dota pavēle — pietiek!
— Kas krīzes brīžos spējis tevi aizkustināt?
— Reiz bija kāda konfliktsituācija, mani aizstāvēja onkulis. Es sapratu, ka man ir aizmugure, esmu kādam svarīgs. Iepriekš to nebiju izjutis. Kad sāku rakstīt dzeju, 5. un 6. klasē bija ļoti grūts posms, skolotāja Apiņa mani aizstāvēja, mudināja nepadoties, mācēja pateikt mierinošu vārdu, kad man sāpēja.
— Vai komunicē ar saviem klasesbiedriem?
— Viss kārtībā, naidu neturu. Vai kāds prasījis piedošanu? Nē, to ir grūti izdarīt. Tā kā esmu izsities, viņiem aizspriedumu vairs nav. Iespējams, viņi nemaz nezina, ko nodarīja, divpadsmit gadi mums toreiz bija… Vai es esmu atvainojies tiem, kuriem dauzīju seju? Lai gan ir viens, kuram esmu atvainojies, toreiz ar vienu sitienu pārsitu lūpas, manis dēļ gulēja slimnīcā. Tomēr esam draugi, kopā trenējāmies, viss ir, kā vajag, naida nav. Vīriešu loģika no sieviešu atšķiras, mēs naidu ilgi neturam.
Pieturzīmes
Mārtiņš Dubovskis.
Dzimis: 1998. gada
16. janvārī.
Nodarbošanās: mācās koledžā un dien zemessardzē.
Dzīvesvieta:
Rīga, bet saknes Neretā.
Vaļasprieks: sports, kas ir dzīvesveids. Fotografēšana. Monētu, papīra naudas un pastmarku kolekcionēšana. Teātru, baleta un operas apmeklēšana. Dzejas rakstīšana. Vēstures izzināšana. 2013. gadā iznākusi dzejas grāmata “Švīka uz spoguļa virsmas”.
