Pirms vairākiem gadiem, zibens spēriena “pamudināts”, viņš īstenoja bērnības sapni par astronomiju un iegādājās teleskopu. Izbūvējot observatoriju mājas pagalmā, pārsteidza un samulsināja ne vienu vien koknesieti. Gleznotājs Koknesē dzīvo kopš 1984. gada. Viens pats lielajā divstāvu mājā viņš jūtas vislabāk: “Nav nekā labāka par vientulību.”
Ar zibens spērienu
Pelēko divstāvu māju apjož sēta. Vārtiņi puspievērti, kreisajā pusē slaids pīlādzis, ogas deg zaros kā mazas oranžas un rūgtas planētas zaļā visumā. Mākslinieks Aldis Dobenbergs iznāk pretim. Viņš nepriecājas, iztraucēts savā vienatnē, tomēr aicina doties ielūkoties savā ikdienā, paša radītajā pasaulē.
Pacelt skatienu augstāk un ielūkoties debesīs pirms vairākiem gadiem lika zibens spēriens. “Tas bija mistiski. Nāca negaiss, zibens tieši virs galvas, visi aparāti, kas mājā bija ieslēgti, pagalam.” Mākslinieks tajā brīdī darbojies pie datora, un zibens ķēris arī pašu. “Divus gadus pēc zibens spēriena katru nakti rādījās vīzijas, krāsaini sapņi, smadzenēs kaut kas sagāja grīstē. Toties divus gadus nebija jādomā, ko gleznot.” Tad arī sākusies debesu dzīļu izpēte, observatorijas izbūve. Savdabīgās būves ne vienam vien koknesietim lika nodomāt, ka pēc zibens spēriena māksliniekam galvā noticis īssavienojums.
Teleskopa novietni grūti nepamanīt — sētsvidū un uz šķūnīša jumta ir būves, kādas neierasti redzēt pagalmā. Viena vizuāli līdzinās raķetes maketam un, tikko izbūvēta, mulsinājusi kaimiņus un garāmbraucējus. “Šitas tikai pāris mēnešu noturējās,” stāsta Aldis Dobenbergs, norādot uz pirmo būvi. “Visu vasaru ar Jezupu, meistaru no Latgales, strādājām, uzdabūjām uz šķūnīša jumta, nostiprinājām, pēc diviem mēnešiem nometām lejā. Taisījām otru, jo biju iecerējis citu teleskopu, bet tādam vajadzēja stabilāku pamatu.”
Debesis priekam un relaksācijai
Pa stāvām kāpnēm nokļūstam uz šķūnīša jumta izbūvētajā observatorijā. Pie sienām ir vairāki mākslinieka darbi, tematiskas atklātnītes no pagājušā gadsimta. Lūku izdodas pavērt tikai pāris reižu, jo tveicīgo dienu devīgi veldzē lietus, brīžiem pilnībā noslāpējot balsis.
“Astronomija man bija kluss bērnības sapnis. Sākotnēji bija sports, pēc tam gleznošana,” teic gleznotājs un rāda observatorijas tapšanas procesa fotogrāfijas. “Kā Ēģiptes piramīdas cēlām, uzvilkām ar ķēdēm uz jumta, Cilvēki bija mēmi, viens velosipēdists, garām braucot, grāvī iestūrēja. Lai interesantāk, samuldēju visādas pasaciņas, raisot jautātājos smaidu un domas, ka mākslinieks pēc zibens spēriena “nojūdzies”. Juta man līdzi.” Tieši tajā laikā pagalms bija pilns ar malku — no šķūnīša līdz akai. Ziņkārīgo izjautāts par sakarībām starp malku un “raķeti”, teicis, ka tā ir malkas kurināmā raķete, kad malka izžūs, varēs uz Mēness uzlidot. Par otru būvi stāstījis, ka tajā baseins. “Vasarā saule spīd, peldos, skatos debesīs. Laba relaksācija, smadzenes attīrās, uzreiz var pagleznot. Cits prasīja, stāstīju, ka linsēklu eļļas spiedes mašīna.”
Aldis Dobenbergs stāsta un rāda, kā darbojas ierīce. Teleskops ir datorizēts, ar pulti un, precīzi ievadot nepieciešamos rādītājus, uzreiz atrod objektu — planētu, miglāju. “Teleskopu pērkot, teicu — vajag tādu, lai nospiežu pogu un — aiziet. Jā, esot. Atveda, bet pogu tik daudz un uzparikte tik sarežģīta, ka neko nesapratu, aizvedu atpakaļ, lai prātu nejauc. Vēlāk aizbraucu uz veikalu, ieraudzīju, nostalģija uznāca, gandrīz asaras acīs — jomajo, mans aparātiņš! Vedu mājās. Tagad prieks pašam. Gandrīz visu, ko ar šo var novērot, esmu redzējis. Lai vairāk un smalkāk redzētu, vajag aparatūru, bet tas maksā. Šitas man priekam un relaksācijai. Kad nāk kādi interesantāki notikumi — kāda komēta uzrodas, skatos. Padomājot, kādi ir attālumi kosmosā, traks var palikt. Te Saturns, Marss… un tā ir tikai viena galaktika, bet to pašu nevar izpētīt. Pat tuvākā zvaigzne Centaura Alfa ir četru gaismas gadu attālumā, lai līdz tai nokļūtu ar pašreizējām iespējām, vajadzīgi tūkstošiem gadu.”
Pagājušajā gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” izstādē “Saules sistēmas perspektīva” bija skatāmi arī Alda Dobenberga Visuma vērojumi. Visums kā iedvesmas avots mākslai šobrīd atvirzījies malā, tā vietā mākslinieka interešu fokusā nonākušas vārnas.
Lai “nečakarē” smadzenes
“Tagad maz, ļoti reti gleznoju kosmosu. Uzradās vārnas. Sākumā interesēja tikai vārna pati,” stāsta gleznotājs. “Mans pasniedzējs visu mūžu gleznoja klavieres, zirgu un balerīnu. Man pašreiz tā riktīgi ir kosmoss un vārnas. Gadus divus viņas baroju, pāris ģimeņu te ir. Ozolos ieperinājās. Nolido lejā pagalmā ēst. Tepat blakus ir otra saime. Daudz esmu pētījis putnu sadzīvi, uzvedību. Rīta rosme ir cirks, sēžu darbnīcā un smejos, kā viņas darbojas. Bailīgas, ap ēdiena čupiņu riņķo apkārt. Ziņkārīgi putni. Visu nopēta, ilgi un dikti. Kādreiz lietus gāž pamatīgi vārnai uz galvas, bet viņa tik pēta. Baigi precīzas ir, kā pulkstenis. Katru rītu vienā laikā ir klāt. Jaunās pēta barību, galopa solī lēkā apkārt, tā viņas vienmēr ir pozīcijā, lai var aizbēgt. Kā jūt kaut ko, tad baigā ātrumā laižas prom. Viena ēd, otra tikmēr kaķi trenkā, astē kniebj. Nevar noticēt, ka putns tā var. No aizmugures pacelšanās brīdī izskatās kā tautu meita kleitiņā. Nepateiksi, ka vārna. Man vēl svilpīte ir, ko izmanto mednieki. Tiklīdz dzird — meklē savējo, bet esmu tikai es. Ziemā draudzīgas, bet tagad, kad ģimene, jāsargā sava teritorija. Tās jaunās drošākas, citādākas. Vēl nav pieradušas, ka šauj un indē nost. Kādreiz, parunājot ar kādu par vārnām, iesaka barībā žurku indi. Pašiem vajadzētu iedot. Vārnām var uzticēties visādā ziņā, bet cilvēkiem ne. Vārnas ir patiesākas, lielākā daļa cilvēku baidās tādi būt. Viens otru nesaprot, ēd nost. Kādreiz gribēju braukt dzīvot uz Latgali, uz mežu. Kur nav cilvēku, kur “nečakarē” smadzenes. Tā notiek, nonākot līdz līmenim, kad zini, ko vajag, ko gribi. Tagad, kad jāizvērtē, kas lieks, kas vajadzīgs, pilnīgi pietiek ar vārnām, kosmosu un gleznošanu. Pārējais lai iet pa pieskari. Jaunībā izzina pasauli, bet mūsdienās tā kļūst aizvien sarežģītāka. Tagad visu dara neiedziļinoties, grib pamēģināt to, vēl kaut ko, visa par daudz, iznāk pa roku galam. Un māksla iznāk tā — starp citu, cilvēkiem nav vēlmes tiekties. Attiecības starp cilvēkiem — arī nekas nopietns. Pa virsu un pavirši.”
Glezno sapņus
“Mājās parasti no rīta pagleznoju un pēcpusdienā. Tā kā diezgan ekspresīvi esmu sācis izteikt iekšējos pārdzīvojumus, tad gleznu arī pabeidzu. Tā tās sakrājas, sakrauju bēniņos. Bet tur jau viss pilns, nav vairs vietas.”
Uzkāpjam arī bēniņos, zem saulē sakarsušā skārda jumta nelielajā telpā ir ļoti silti. Šaurā taciņa starp gleznām jādala ar lapsenēm, kuras to mēro bieži, jo ierīkojušas mitekli kaut kur starp gleznām un grīdas dēļiem. Jūtu lidoņu spārnu vēdas uz basajām kājām un nodomāju: labi, ka nenāk arī citi mākslinieka piesauktie bēniņu iemītnieki — sikspārņi, sirseņi un zirnekļi. Apstākļi gleznām te tiešām nav piemēroti. Un ne jau sīko lidoņu, bet gan temperatūras svārstību dēļ. Kaudzēs saliktie darbi viens no otra atraujas ar klusu skrapstoņu — karstumā krāsa kļuvusi valga un lipīga. “Vasarā izcepas un ziemā sasalst. Darbi kūst. Būs labas plūdlīnijas. Brīnīsies, kā tādas dabūju,” pasmīn mākslinieks. “Tie darbi, kur eksperimentēju, pats gatavojot krāsas, tām pievienoju saulespuķu eļļu, būs traki, labāk neskatīties. Dabīgs produkts, sāks grauzt.”
“Moderni, nemoderni, gaiši, tumši, interjeram jau vajag, lai aizpildītu pleķi ar kaut ko piemērotu,” otas meistars ironizē, pārcilājot gleznas. “Re, vecāmāte, portreti… Te no Šveices plenēra. Bija čempionāts orientēšanās sportā, mūs, māksliniekus, paņēma līdzi, lai pilns autobuss. Tur bija klosteris, mēs gleznojām. Klostera māsas, brunčiem plīvojot, ar riteņiem brauca garām un sveicināja mūs. Kalnos samālēju veselu čupu. Tas laikam nosapņots…” Viņš saka un rāda gleznu, kurā gaisīgi, caurspīdīgi, plīvojoši aizkari logā kā teātra skatuves priekškars paver skatu uz Zemi un Jupiteru. “Sapņoju, ka naktī paliek auksti, drebu. Atveru aizkarus un priekšā tuvu redzu Jupiteru un Zemi, tālāk Mēnesi. Un salstu. Pirmā doma sapnī bija — kā no šķūnīša dabūšu malku, man tak auksti!”
Sevi izstāstīt
Dodoties uz mājas otro stāvu, smarža pasaka priekšā, ka nokļūsim darbnīcā. Krāsu aromāts, radošs haoss, krāsas traipi uz grīdas. Mākslinieks stāsta par dažiem darbiem. Katrai līnijai, krāsai ir skaidrojums. Nav bezjēdzības, dekoratīvu, vietu aizpildošu funkciju. Nekā lieka, tikai būtība. Bez izskaistinājuma, bez mežģīnēm. Visi darbi uz pašu vērsti.
“Daudzi jaunie autori bez profesionālā pamata sāk ar abstrakcionismu, kas ir augstākā profesionālisma pakāpe. Bet līdz tam jānonāk pamazām, ar reālismu mēģinot saprast sevi, pasauli, un mācoties. Gleznošanas process sastāv no baigās vientulības, sevis izzināšanas. Nav nekā labāka pasaulē par vientulību, jo cilvēks, pakļaujoties citiem, pamazām zaudē sevi,” pārdomās dalās mākslinieks. “Dabu esmu sagleznojis līdz apnikumam, vairs nav ne ideju, ne sajūtu. Es varētu acīm ciet uzmālēt zaļus kātus, baltas margrietiņas, saulīti, piecus mākoņus. Simtiem cilvēku tas patiktu. Jo nekas nav jādomā, bet es ielieku kaut kādu filozofiju. Vārna — tas esmu es, tā ir mana dzīve. Katrā darbā ir dziļi zemteksti, daļa cilvēku saprot, bet maz. Ir ļoti grūti sevi pateikt, Imants Kalniņš mūzikā to prot apskaužami.”
Aizsākot kosmosa tēmu, gribējis gleznot kaut ko reālu, taču piebremzēja profesors astronoms Ilgonis Vilks, kurš mākslinieka uzgleznotu Mēnesi nokomentējis: skaists Mēness, bet nevar saprast, vai trīs miljardi gadu atpakaļ vai tikpat uz priekšu. “Kaut ko reālu no kosmosa uzgleznot ir nereāli. Sākumā centos, pēc tam atmetu ar roku. Tad labāk pielikt savu fantāziju. Liku zvērus klāt, sāka mani saukt par kosmisko animālistu.”
Darbu daudz. Bēniņos, darbnīcā, gaitenī, māja pilna gleznām. Daudz, ko redzēt, ko rādīt. Tomēr rūpju, kas rodas, rīkojot izstādi, netīkojas. “Kādreiz sīkam man bija sapnis uztaisīt izstādi Pēterbaznīcā. 2008. gadā bija tur un vēl Melngalvju namā. Pēc tam dumjš gandrīz varēja palikt. Viens pats visu dienu Melngalvju namā dabūju visu pagrabu pielādēt pilnu. Nervu bendēšana, kāds man no tā prieks?”
Cilvēku ierāmē bailes
“Esmu pieticīgs, viena krūzīte, viens šķīvītis,” stāsta mākslinieks, šaurajā virtuvē aplejot kafiju. “Ēdienkarte man ir ļoti laba — primitīva. Vasarā ēdu zāli — pienenes un tā tālāk. Brokastīs ir auzu pārslas, kefīrs, kanēlis, kakao, ķimenes, mazliet linsēklu, pāris žāvētu melno plūmju. Un kafija. To es dzeršu, kamēr nobeigšos. Ar to līdz vakaram var labi iztikt. Sāli un cukuru vairs nelietoju. Un tad ir triju dienu katls. Kas nu kuru reizi tajā. Mans draugs, aktieris, gatavoja kāpostu zupu vairākām dienām. Pēdējā dienā zupu izcepa. Normāli sanāk, ēdams. Vienreiz ciemojos, pacienāja. Forši bija. Tā dzīvo mūsdienu aktieri. Viņam bija ordenis par mūža ieguldījumu, bet viņš knapi garu velk. Cepa zupu, nesūdzējās. “Pareizie cilvēki”, kas ar klapēm uz acīm dzīvo, saka: vajag labu izglītību, labu darbu. Labi nopelnīt. Ikdienas cilvēks meklē komfortu, bet esmu tam pāri. Meklēju to, ko varu citiem atstāt caur sevi.”
Jautāju, kā rodas tāda pašpietiekamība? “Pēc lieliem lūzumiem citiem tā izveidojas, kad ir kaut kas traģisks pārdzīvojams. Sevī to vairāk sajutu pēc pēdējām lielākajām izstādēm 2008. gadā. Bet tas, kas cilvēku ierāmē — tās ir bailes. Ja sirdbalsij neklausa, visu laiku būs rāmjos. Klausot sirdsbalsij, jāiet pret straumi. Skolā man bija pilna galva ar mākslu un sportu. Biju tāds pasistais. Mācījos draņķīgi, sabiedriskais — nulle. Nederīgs klasē. Raksturojums — nesabiedrisks, nemācās, nederīgs kolektīvam. Bet kas iznāk no derīgajiem teicamniekiem, no tiem, kas zubrās un neko nedomā? Kāpēc ir pasaku grāmatas, bībeles, kāpēc karote jātur tā un vēl simtiem sīkumu, kas veido un ierobežo? Lai cilvēki ir saprotami, kontrolējami un prognozējami. Visi jātur vienā čupiņā, lai ir kārtība. Man nekāda kārtība nepatīk, galīgi ne.”
***
Pēcpusdienas saules stari caur līdzās augošo ozolu lapām filtrē smaragdzaļu gaismu, kas iekrīt mājas logos un izgaismo mājas pirmā stāva krēslainās telpas, kurās valda pagājušā gadsimta sākuma aura. Mākslinieks palūdz, lai izvēlos kādu no platēm. Melnie vinila diski nav redzēti un turēti rokās kopš bērnības. Atskaņotājam ir savs stāsts. Pirms ilgāka laika viesojoties pie tantes Anglijā, Aldis nokļuvis Liverpūles krāmu tirgū. Melnā kaste mētājusies uz ielas līdzās kādam bezpajumtniekam. Tagad tā stāv viesistabā un iepriecina retos ciemiņus vai mācekļus.
“Kokneses Goda pilsonis,” lasu ietvarā pie sienas virs skaņuplašu kaudzes. To pamanījis, mākslinieks komentē: “Tagad nojucis vārnu vecis un kosmiskais animālists.” Liverpūles melnā kaste atskaņo mazliet aizsmakušas igauņu tautasdziesmas. Sēžam senlaicīgo mēbeļu ielenkumā pie apaļa galda. Svečturī pusizdegušas sarkanas sveces. Melnās daktis uguns pieskārienu droši vien neatminas no rudens. Mazos sudraba biķerīšos ielīst mākslinieka paša gatavots jāņogu, upeņu, pīlādžu vīns. Un mēs iedzeram malku vīna par vārnām. ◆
