Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciālisti informē, ka šogad saslimšanas gadījumu skaits ar ērču pārnēsātajām slimībām ir lielāks nekā 2015. gadā šajā pašā periodā, tomēr prognozēt lielāku saslimušo skaitu neesot pamata.
No 2016. gada 1. janvāra līdz 25. jūlijam ziņots par 51 apstiprinātu ērču encefalīta gadījumu (pērn tajā pašā periodā — 36), 12 ērlihiozes (pērn — 1) un 138 Laimas slimības gadījumiem (pērn — 144) — skaidro SPKC speciāliste Edīte Tettere.
Aktivitātes sezona — gara
Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa līdz oktobra beigām, bet labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos var būt ievērojami garāka.
Pašlaik Latvijā ērču aktivitāte vairs nav tik augsta kā pavasara pacēluma laikā, tomēr vidējais to blīvums saglabājas augsts un sastopamas arī ērču nepieaugušās stadijas, kas grūti pamanāmas. Tādēļ, uzturoties dabā vai pat īslaicīgi iebrienot garā zālē, krūmājos, briksnājā, jāpielāgo apģērbs, lai pasargātu sevi no ērču piesūkšanās, — bikšu gali jāieliek zeķēs, blūze vai krekls — biksēs, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai. Sēņojot vai ogojot ieteicams valkāt cepuri vai lakatu. Ik pa brīdim jāapskata apģērbs, īpaši kājas, lai savlaikus ieraudzītu un notrauktu pa drēbēm rāpojošas ērces. Pēc uzturēšanās ārā jāpārliecinās, vai tās nav uz ķermeņa, jāizsukā mati. Var lietot arī ērču atbaidīšanai domātos līdzekļus, apsmidzinot ar tiem apģērbu, tomēr tie nepasargās, ja apģērbs nebūs pareizi pielāgots un ērce varēs zem tā nokļūt.
“Ērču ir visvairāk tām piemērotos ainavas tipos, pārsvarā vietās, kur ir brikšņi un gara zāle. Tādas vietas ir visos novados, citos vairāk, citos mazāk, bet cilvēku saslimstību ietekmē ne tikai ērču blīvums un inficētība, bet arī kontakts ar šīm ērču dzīvei piemērotajām vietām,” atzīst E. Tettere.
Īpaši daudz mitrās un ēnainās vietās
Pasaulē izplatīti vairāki simti ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas — suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces. Ērcēm tīk mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk mīt jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās mežaudzēs ar ievērojamu lapukoku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz — sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī gadiem nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās.
Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 centimetru augstumā (maksimāli — līdz metram) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērcēm ir trīs attīstības stadijas — kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā tām nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk — nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc spēj piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākamajā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas.
Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms pamanīta. Ērces attīstības sākuma stadijās niecīgo izmēru dēļ to ir grūti saskatīt.
Ja tomēr piesūcas
Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri, un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnēsātajām slimībām. Vispirms dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai, un lēni ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pincetes, ap snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm. Mēnesi pēc ērces piesūkšanās vēlams lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās, pārmērīgas sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas fiziskas slodzes.
Pret ērlihiozi un Laimas slimību īpaši aizsargāties nav iespējams, bet pret ērču encefalītu var vakcinēties. Pēc SPKC datiem, ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Ap 30 procentu ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar šo vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc to koduma ir ievērojams.
Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar encefalīta vīrusu, vienas līdz trīs nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī). Pēc tam notiek izveseļošanās vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvassāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo veselību. Jau parādoties pirmajiem slimības simptomiem, nekavējoties jāvēršas pie ārsta. ◆
