Bezpilota lidaparātiem jeb droniem kļūstot arvien populārākiem, valdība
domā, kā ierobežot šo brīvo lidaparātu lidināšanos. Tikmēr paši dronu
īpašnieki savās darbībās neko ļaunu nesaskata un teic, ka droni ir
vaļaspriekam, nevis spiegošanai. Tomēr, arī savam priekam lidinoties
debesīs, ir jāievēro noteikumi. Viena kļūme un drons var kļūt par
bīstamu ieroci.
Lai ierobežotu bezpilota lidaparātu lidošanu,
pieņemti grozījumi likumā “Par aviāciju”, kas nosaka — lai novērstu
kaitējumu valsts aizsardzības interesēm, Nacionālo bruņoto spēku (NBS)
komandieris vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par bezpilota
gaisa kuģa vai kāda cita veida lidaparāta, kas nav kvalificējams kā
gaisa kuģis, piespiedu nosēdināšanu vai iznīcināšanu, lietojot NBS
rīcībā esošos kolektīvos vai individuālos šaujamieročus vai speciālos
līdzekļus, ja tā lidojums veikts, pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto
lidojumu aizliegumu virs militārajiem objektiem vai to tuvumā, kā arī
gaisa telpas aizliegtajās zonās, īslaicīgi rezervētajās zonās un
īslaicīgi norobežotajās zonās, kas izveidotas NBS vajadzībām.
Drauds valsts drošībai
“Tā
kā pret bezpilota gaisa kuģiem, kas pārkāpj noteiktos lidojumu
aizliegumus, NBS saistībā ar savu kompetenci var vērsties tikai pret
militārajiem objektiem, bet šādu bezpilota gaisa kuģu vadītāji
(pārkāpēji) ir ārpus militārajiem objektiem, nepieciešama visaptveroša
atbildīgo institūciju iesaiste. Līdz ar to ir paredzēts izstrādāt
nepieciešamos normatīvos aktus, tajā skaitā Ministru kabineta noteikumus
par institūciju sadarbību bezpilota gaisa kuģa vai kāda cita veida
lidaparāta, kas nav kvalificējams kā gaisa kuģis, piespiedu nosēdināšanā
vai iznīcināšanā, kā arī incidenta apstākļu noskaidrošanā,” skaidro
Aizsardzības ministrija.
Lido Kājnieku skolas tuvumā
“No
militārā viedokļa ierobežojumi ir vajadzīgi. Var teikt, ka mums nav
slepenas raķešu bāzes, bet jebkurā gadījumā visā pasaulē tas nav
pieņemts, ka jebkurš, kurš izdomā, paceļ savu novērošanas kameru un
lidinās virs armijas daļas un novēro, kas tur notiek. Tas neatbilst
drošības pozīcijām. Otrkārt, valstī ir arī citi valstiski svarīgi
objekti, piemēram, hidroelektrostacijas. Nebūtu vēlams ļaut jebkuram,
tostarp potenciālajam teroristam, novērot un kalt plānus, kā kaitēt mūsu
valstij. Ja nav ierobežojumu, tas atvieglo ārzemju dienestiem veikt
kādas novērošanas darbības mūsu teritorijā. Ierobežojumiem jābūt. Gluži
tāpat kā citiem lidaparātiem, arī bezpilota lidaparātiem jeb droniem
lidošanai būtu jāizsniedz atļaujas. Pie tam, lai piešķirtu atļauju,
vajadzētu iziet apmācības, lai zinātu, kur lidot drīkst un kur ne,” ir
pārliecināts NBS Kājnieku skolas štāba virsseržants Gunārs Deksnis.
Maldīgi domā, ka likumu nav
Ar
bezpilota lidaparātiem aizraujas un pats sev tādu uzbūvējis Andis
Birznieks. Viņš norāda, ka jau tagad likumdošana ierobežo dronu
lidošanu, taču cilvēki maldīgi domā, ka šie likumi neattiecas uz
droniem. “Likumi ir, vien nav konkrēti norādīts, ka tie attiecas uz
droniem, bet aviāciju kā tādu. Arī Datu aizsardzības likums attiecas uz
droniem. Būtu nepieciešams precizēt likumus un paredzēt sankcijas.
Atbalstu likumu sakārtošanu, taču tam jānotiek saprātīgi un tas nedrīkst
pārvērsties marasmā, ko esam jau piedzīvojuši attiecībā uz citām
lietām. Cilvēki, kuriem tas ir hobijs, lasa domubiedru forumus, ir
saprātīgi, zinoši un ievēro likumus. Šajos forumos ir lasāma ļoti
vērtīga informācija, dronu saimnieki brīdināti, ka droni var nokrist,
tāpēc nevajadzētu lidot virs cilvēkiem. Parasti problēmas ir ar tiem,
kuri dronu nopērk kā rotaļlietu, bet no tā neko nesaprot un nemāk to
vadīt. Tie, kuriem bezpilota lidaparāti ir vaļasprieks, cenšas ievērot
likumus, un problēmu nav. Vajadzētu ieviest labās prakses piemērus un
skaidrot cilvēkiem, ko darīt un ko ne. Tas ir gluži kā ar braukšanas
kultūru — ne viss notiek vienā dienā. Jāveic skaidrojoši pasākumi,” saka
A. Birznieks.
Ir vairāki veidi, kā nosēdināt radiovadāmos
lidaparātus. “Viens veids ir — to fiziski ievainojot vai aizķerot. Taču —
ar ko to darīt? Kā zināms, pilsētā ieroču lietošana var radīt draudus
apkārtējiem, tāpēc vēlams izmantot specializētas iekārtas. Vēl viens
variants būtu elektroniska aizskaršana, bet arī tam vajadzīgas
specializētas ierīces. Varbūt būtu vērtīgi dronus reģistrēt, lai pēc tam
varētu atrast, kam drons, kurš pārkāpis noteikumus, pieder,” rosina A.
Birznieks.
Jāaizliedz lidot publiskās vietās
Uzņēmējs Verners
Kalējs ar lidaparātiem aizraujas jau sen, taču bezpilota lidaparāts viņa
īpašumā ir divus gadus. “Bezpilota lidaparāti vienā ziņā ir bīstami. Tā
ir tehnika, un atgadīties var jebkas, piemēram, var zaudēt vadību un
aparāts var krist. Labi, ja nokrīt vienkārši zemē, taču var uzkrist
cilvēkam un nodarīt nopietnas traumas. Starp citu, pirmo dronu tieši tā
arī pazaudēju. Lidojot virs ezera, zaudēju kontroli, un drons iekrita
ezerā. Nebija pareizi nokalibrēts kompass. Zemē drons krīt kā raķete, un
nevar zināt, kur kritīs un kam trāpīs. Drona propelleri strādā gluži kā
ripzāģis. Ja krīt no lielāka augstuma, var cerēt, ka mainīs virzienu un
neiekritīs cilvēku pūlī. Īsti kā akmens taisni drons nekrīt. Tieši
tādēļ uzskatu, ka droniem nav jālido vietās, kur ir daudz cilvēku,
tostarp virs masu pasākumiem, rotaļlaukumiem, parkiem,” stāsta V.
Kalējs.
Vienlaikus droni var būt noderīgi palīgi, piemēram, ēkas
jumta stāvokļa novērtēšanā. “Ja citkārt būtu nepieciešami alpīnisti, tad
ar dronu to var izdarīt daudz īsākā laikā. Manu palīdzību jau lūdza
Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca, jo gribēja redzēt, kādā kārtībā
ir baznīcas jumts un gailis,” saka V. Kalējs. Tāpat dronus var izmantot
mednieki, pārbaudot savas teritorijas, vai uzraudzīt ugunsdrošību.
19
gadus vecais Oskars Raudiņš dronus konstruē pats un māca to darīt
bērniem Rīgā. Jaunietis mācās Rīgas Valsts tehnikumā mašīnbūves nodaļā,
palīdz būvēt Latvijā radītu dronu “AirDog”, bet brīvajā laikā vada
bērniem raķešu un lidmodeļu pulciņu, kurā pats sākotnēji guvis
nepieciešamās zināšanas lidaparātu, vēlāk dronu, būvēšanai. Pašam veidot
dronu nav lētāk, taču kvalitāte noteikti ir labāka un tie ir
ilgtspējīgi. Nelaime tā, ka, piemēram, populārais modelis “DJI” spēj
lidot vien 100 stundu un tad krīt, savukārt viņa darinātajam nav
ierobežojuma. Dronus viņš izmanto ne vien savam priekam, lai redzētu
apkārtni, bet arī filmē klientiem reklāmas klipus, iemūžina publiskus
pasākumus.
Mācīt, ko drīkst un ko ne
O. Raudiņš atbalsta to,
ka Latvijā būtu jāierobežo dronu lidošana, taču noteikumiem nevajadzētu
būt tik stingriem, kā izdomāts Igaunijā, kur ikviena drona pacelšanās
nedēļu iepriekš jāsaskaņo. “Dronus tagad vieglāk iegādāties — vienkārši
var ieiet veikalā, nopirkt, celt gaisā un lidot. Bet tas ir ļoti
bīstami, jo cilvēki neapzinās, cik šie lidaparāti ir bīstami. Tehnika
nekad nav paredzama, īpaši, ja lido gaisā. Tāpēc esmu par to, ka
jāizveido apmācības skola, kura būtu obligāta ikkatram, kurš nopērk
dronu. Es saviem audzēkņiem mācu drošas lidošanas apstākļus, ko
vajadzētu darīt un ko ne. Noteikti neiesaku lidot virs cilvēkiem,
nelidot tālāk par acu redzamību: ja dronu neredzi, labāk tālāk nelidot,
jo var rasties traucējumi. Neiesaku lidot virs publisku pasākumu vietām.
Vēl viena būtiska lieta — ja kaut ko filmē, vajag saskaņot.
Nesaskaņojot filmēšanu, var rasties pretenzijas un var nofilmēt ne to,
ko vajag. Teorētiski Latvijā nav, ko izspiegot. Es pats esmu filmējis
objektus, ko nedrīkst izpaust, taču tur tāpat neko īpašu nevar redzēt.
Vizuāli tu redzi, kā vieta izskatās, un tas arī viss, neko tas nedod,”
atklāj O. Raudiņš. Viņš iesaka vispirms drona vadīšanu apgūt brīvā
teritorijā, piemēram, pļavā. “Tā būs drošāk gan pašiem, nezaudējot
dronu, gan apkārtējiem. Aviācijā jābūt uzmanīgiem,” brīdina O. Raudiņš.
