Gina Viegliņa
Etīde
Šodien karsta saule
Manā logā spīd,
Balti mākonīši
Lēnām garām slīd.
Vai es mākonītis?
Vai es saules stars?
Pāri manam ceļam
Liecas bērza zars.
Izgaist bērzu galos
Mirkļa pieskāriens,
Mani apkampj smaržīgs
Tikko pļautais siens.
Pāri pļavām brienu,
Karsta saule spīd,
Balti mākonīši
Zilā tālē slīd.
Naula Dzirkale
Rudzupuķe
Rudzupuķes tik nezāles esot,
Zilie ziedi, kas jānīdē laukā,
Lai tie neiekļūst graudu maisā,
Lai tie neuzplaukst ēdiena traukā.
Es reiz noplūcu rudzpuķi zilo,
Pāri galvai vārpas kur liecās,
Aiznesu saudzīgi zilziedi mājās,
Acis noglāstīt vāzē to tiecās.
Kādēļ es iebridu rudzu laukā?
Kādēļ tevi es ieliku traukā?
Tagad tu noziedi viena
Bez drauga…
Ārija Āre
***
No liepu lapām,
no liepu ziediem,
no bišu dziesmām
un medus smaržas
man pretim pulsē
vasaras maigums.
Medainā smarža
ievijas manī,
es, vasara,
iemīlos tevī.
Šai liepziedu mirklī
es vēlos uzziedēt,
būt vasarā, būt liepā,
būt bitē sanošā,
būt vasaras maigumā.
Naula Dzirkale
Pērkona varā
Bija krāsas, bija varavīksne,
Saule spīdēja, un lietus lija,
Padebesī lietus lāse zila
Gredzenus ar pērkondēlu mija.
Pērkons rājās, dusmīgs turpu brauca,
Vējam pavēlēja stiprāk pūst,
Lai var mākoni ar lietus lāsi
Vēl pirms mičošanas projām grūst.
Laikus paspēja, un violetā gaismā
Lietus lāse sāka lejup krist.
Pērkondēla kvēlā mīlestība
Spēji uzliesmoja, sāka dzist.
Bija lietus, bija varavīksne,
Lietus kaut kur tālu, tālu lija.
Zeme smaržoja, un ziedi vērās…
Vai patiešām tikko negaiss bija?
Sarmīte Rode
“Ar Daugavā pasmeltu saules staru es rakstīt un gleznot varu.”
(J. Osmanis)
Vasara — zelta spāre —
Uz manas plaukstas sēž.
Tik viegli liecas pāri
Silts Daugavas vējš.
Kā pasmelt saules staru —
To, kas Daugavā krīt?
Noticēt sev — es varu
To savējo ieraudzīt?
Ne aiz trejdeviņām jūrām,
Ne aiz kalniem augstu —
Daugava iedeva pūrā,
Pēc kā mūžu alkstu.
Daila Bružuka
Sargsuņi
Mani sargsuņi jau cieši aizmiguši,
Jo tavas pēdas smiltīs vēl nav saoduši.
Es laikam atkal nokavēšu —
Tepat zem tava loga mazliet pagulēšu.
Modīšos tikai no tava čuksta.
Varbūt vēlies taureņu pankūkas
Un ķiršu ziedu tēju?
Anita Liepiņa
Ne sveši, ne pazīstami
Pacelt acis un pavērties tālāk.
Vismaz līdz otram krastam,
Kur ļaudis, šķietami, dzīvo blāvāk:
Tik neiepazīti un nesaprasti.
Viss tik vienkārši — rokā airus!
Attālums sarūk viļņos.
Cauri sirdīm un skatieniem cauri
Izstīdz kopības virmojums.
Maija Vegnere
Mērīšana
Mums diena atkal dota
Ar rītu pasaulē.
Laiks pajautā, vai protam
Tās ritmam neteikt “nē”?
Par traku nesaukt rītu,
Par garu pēcpusdienu,
Kad paši ietiepīgā spītā
Caur adataci lienam.
Kur esi, olekts pareizā,
Kam tiki rokās likta?
Bet savu laika nogriezni
Jel nesauksim par sliktu.
Anita Liepiņa
Ērkšķis
Jau kuro dienu
Tu, ļodzīgi pieklibojot,
Smelt ūdeni dodies no akas.
Vēroju nospiedumus:
Tāds puspēdu celiņš
Līkloču iemīts uz takas.
Bikls skatiens.
Mulsi izmocīts smaids:
“Tas ērkšķis”…
Un aizturēts vaids…
Nē, negribu darīt tev sāpes, —
Lai to ērkšķi tev izvelk kāds cits!
Varbūt, uzsūksies… varbūt — pāries…
Tik lūdzošs skatiens
Paļāvīgas uzticēšanās pilns…
Un man tik ļoti smeldzīgi, ka tev sāp…
Un es nāku.
Ērkšķis sen izvilkts. Asara nožuvusi.
Vēl dzīst…
Gaidot raugos uz taciņas pusi.
Visapkārt nogaidošs klusums…
Ārija Āre
***
Nesteidzies ziedēt, vasara,
ziedēsim abas lēnām:
tu saulē un siltajos vējos,
es — tavos austošos rītos.
Uzplauksim abas baltajos jasmīnos,
lai rīta rasā acis mums mirdz.
Tad ziedēsim medainos liepziedos,
lai bišu dziesmās līksmo mums sirds.
Ziedēsim pļavās un vasaras silos,
kur raibi raibās ziedlapas plīvo,
tad laidīsim sapņus zilsārtos viršos,
lai tie jaunām cerībām dzīvo.
Šūposimies abas vasaras šūpolēs,
kuras vītas no saules un ziediem,
šūposimies abas un ziedēsim
līdz pirmajiem ziemas sniegiem.
Lūdzu, nesteidzies ziedēt, vasara, —
ziedēsim abas lēnām.
Naula Dzirkale
Liepas zied
Jūlijs pār zemi
Smaržodams iet.
Visā Latvijā liepas
Kā pasakā zied.
Kalnos un pakalnos
Liepziedu kvēlē
Bites uz tūkstoš
Stabulēm spēlē.
Liepziedu smarža
Krīt sejā un matos.
Pār zemi brauc pērkons
Mākoņu ratos.
Liepa, ai, liepa,
Dzer veldzi un ziedi,
Lai nesatrauc tevi
Rudeņa biedi!
Maija Vegnere
Rīta sonets
Tu atnāci sapnī
Un neteici neko.
Mums vēl nav vārdu,
Vai jūtam klusējot?
Rītam aizgāji līdzi.
Diena — ikdiena būs.
Vai cerību stīga
Saistīs vēl mūs?
Tevi negaidu
Uz nobružāta sola;
Dzīvei neprasu
Kā zelta olu.
Vien nojaušu —
Tu kaut kur esi…
Sarmīte Rode
Tēlnieka
Voldemāra Jākobsona
“Dakterei Eglei”
Akmenī tavas acis
Par mīlestību klusē.
Lai paliek viss, kas sacīts,
Tajā pavasara pusē,
Kur zilu vijolīšu pušķis
Cauri gadiem neizbālē,
Smaržo, pagalvī nolikts,
Meistaram zvaigžņu tālē.
