Latvijas veterānu — senioru sporta spēlēs Aizkrauklē dalībnieki un spēļu komentētājs īpašu cildinājumu, apbrīnu, uzmanību veltīja gados visvecākajiem dalībniekiem, kuri, sasnieguši 80 un pat 90 gadu slieksni, savai komandai sportojot pelnīja punktus. Maksimālais punktu skaits par uzvaru vienā sporta veidā bija 15 punktu, un dažs pamanījās izcīnīt pat trīs uzvaras, nopelnot maksimālos 45 punktus. Punktus komandai katrs varēja dot tikai trijos sporta veidos. Ar vairākiem veterāniem sarunājās arī “Staburags”.
Sporto arī 90 gados
Maigonis Pūliņš 90 gadu vecumā Rīgas komandas sastāvā savā vecuma grupā izcīnīja četras pirmās vietas: augstlēkšanā (0,85 m), 3 kg lodes grūšanā (6,72 m), 400 g šķēpa mešanā (15 m) un
1 kg diska mešanā (16,43 m).
Viņš stāsta, ka pirms gada bijuši labāki rezultāti, piemēram, tad pārlēcis vienu metru un piecus centimetrus. Kā tik lielā vecumā vēl iespējams pasportot?
“Es jau 80 gadu sportoju, kad sāku, nodarbojos ar visu ko — ar vieglatlētiku, volejbolu, peldēšanu, slēpošanu,” stāsta Maigonis Pūliņš. “Sportot neesmu nekad pārtraucis. Vēl pirms trijiem gadiem ziemā slēpoju, bet tagad gan vairs ne, jo vestibulārais aparāts vairs nav tik labs, nevaru vairs noturēt līdzsvaru. Dzīvoju Rīgā, trenējos trīsreiz nedēļā sporta manēžā. Netālu no Kolkas ir tēva mājas, kad esmu tur, katru dienu ceļos pulksten sešos un skrienu līdz jūrai, kilometru turp, tikpat atpakaļ, pavingroju. Skrienu lēni, pavisam mierīgi. Visu laiku sevi vajag uzturēt formā, sevi ir jākustina, ja arī negribas! Reizēm jau uznāk pagurums, ir brīži, kad grūti, bet sevi jāpiespiež. Trenējos, arī gatavojoties šīm sacensībām. Manā vecuma grupā ir viens spēcīgs konkurents Kārlis Reimats no Talsiem, jau 91 gadu vecs, bet viņš šoreiz nez kāpēc nebija atbraucis. Atskatoties uz bijušo, pats nevaru saprast, kā viss tik ātri paskrējis — nupat bija 50, tad 80, tagad jau 90! Kā būs tālāk, nezinu, gan jau Dieviņš visu regulēs.”
Maigonis Pūliņš ir pieckārtējs valsts čempions desmitcīņā (no 1954. līdz 1958. gadam), vairākkārtējs Latvijas čempionātu godalgoto vietu ieguvējs desmitcīņā, kārtslēkšanā, barjerskriešanā, stafetē, četrkārtējs Latvijas rekordists desmitcīņā.
Trīsreiz apiet zemeslodei
Madonas delegācijas pārstāvis Mārtiņš Šulmanis manu uzmanību piesaistīja ar savu garo, balto bārdu un ar to, ka viņš piecu kilometru distanci nosoļoja smaidot.
“Ja nodzītu bārdu, man dotu ap 60, bet patiesībā man drīz, Mārtiņos, būs 75,” viņš stāsta. “Papēdī pirms pusotra mēneša sāka augt radziņš, traki sāpēja, bet sasmērēju un nosoļoju.”
Pirmās sacensību dienas vakarā viņš noballējās līdz pulksten diviem, tad, ejot uz pagaidu mājām sporta centrā, tumsā aizgāja garām pusotru kilometru, devās atpakaļ, un nākamajā rītā viņu satiku, kad viņš jau bija nosoļojis 10 kilometru distanci un ieguvis trešo vietu. Vēlāk viņš piedalījās arī šķēpa mešanas sacensībās.
“Dienā mana norma ir 10 kilometru, mēnesī — 300, gadā — ap četriem tūkstošiem. Esmu trīs reizes apgājis apkārt zemeslodei. Agrāk biju desmitcīņnieks, spēlēju dambreti. Esmu noskrējis 43 maratonus, divreiz 100 kilometrus. 16. jūlijā man bija svētki — 25 gadi kā pensijā, kādreiz strādāju milicijā, tur uzturēju fizisko formu, bija jāpiedalās čempionātos, peldēšanas sacensībās.”
Dažkārt sportisti iesākto pamet. “Stiprs raksturs vajadzīgs, lai sevi piespiestu,” teic Mārtiņš. “Man patīk visi sporta veidi, neatzīstu vienīgi boksu un paukošanu.”
60 gadu laikā viņš dejojis arī 10 tautas deju kolektīvos, dziedājis koros. Sporta gaitās ļoti daudz kas pieredzēts. “Esmu redzējis Hruščovu, sagaidījis vienu kosmonautu, bijis Mihaila Tāļa un Anatolija Karpova mačā — būtu ļoti daudz ko stāstīt.”
