Jaunjelgavas vidusskolas matemātikas skolotājas Valentīnas Rimares prioritāte vienmēr ir bijusi ģimene. Savi seši un skolas bērni.
Seši bundzinieki un mamma
“Dzīve ar bērniem — tas ir labi,” nosaka skolotāja, kad jautāju, kā ikdienā nepazaudēt pacietību — bērni skolā un arī mājās “klase”. “Uz katru skolēnu raugos nevis kā uz bērnu, bet cilvēku. Viņam var nepadoties kāds mācību priekšmets, bet, ja, neraugoties uz to, viņš izaugs par labu cilvēku, tas ir liels ieguvums. Savi vai skolas bērni — es nešķiroju. Nu, kāda atšķirība starp viņiem? Bērns ir bērns, visi kā liela ģimene.” Iespējams, tāpēc skolotājai nav problēmu iegūt cieņu klasē. 45 gadu laikā, kopš Valentīna Rimare ir skolotāja, vien septiņas reizes kāds nepaklausīgais izraidīts no klases. “Ja es to izdaru, tad nelaižu iekšā, kamēr neatnāk vecāki uz pārrunām. Visi zina — stundas laikā jābūt labai uzvedībai. Ja piedāvāju sakrāmēt somu, uzreiz seko: viss, labošos! Bērni zina, ja nāks vecāki, problēmas būs vēl lielākas. Ar skolēniem visu var sarunāt. Man tiešām nav problēmu saprasties ne ar vecākiem, ne bērniem, iespējams, tāpēc, ka pašai seši…” Seši mazi bundzinieki — iesaucos. Un Valentīna Rimare iesmejas: “Jā, seši mazi bundzinieki un es, laimīgā mamma!”
No Baltkrievijas uz Latviju
Valentīna Rimmare klasē ierodas viena no pirmajām. Pulksten septiņos. “Skolā ir klusums. Visu salieku “pa plauktiņiem”, ievadu informāciju interaktīvajā tāfelē. Esmu gatava darbam. Ir miers apkārt un arī manī, visus sagaidu.” Viņai matemātika patikusi jau no skolas gadiem, kad sapņojusi — būs skolotāja. Tomēr, ja līdz 7. klasei visos priekšmetos vērtējums bijis pieci, matemātikā — četri. Reiz skolā ieradušies jauni pedagogi — Vērdiņu pāris, kuri spēja aizraut ar rēķināšanu un uzdevumiem, piedāvājot interesantas prāta spēles, kas aizņēmušas meitenes brīvo laiku, dzīvojot internātā. Tas līdzēja, un pabeidzot vidusskolu, Valentīnai Rimarei matemātika jau bija priekšmets, par kuru dega sirds. Tomēr ceļš uz skolotājas profesiju nebija gluds, vecāki nedeva savu svētību. Īpaši par meitas izvēli priecīgs nebija tētis. Iemeslu šai nepatikai skolotāja nezina joprojām, tomēr spriež, ka varbūt ticības dēļ. “Jaunjelgavā ieradāmies 1960. gadā no Baltkrievijas, man bija vien astoņi gadi. Bijām ticīga poļu ģimene, bet to izrādīt nedrīkstēja, tā bija jāslēpj. Vecāki sprieda, ja kļūšu par skolotāju, vai tas netraucēs ievērot katoļticību?” Lēmumu doties uz Latviju pieņēma tētis. Viņš uzmeta lūpu uz pastāvošo varu. Tā nav ļāvusi izbraukt uz Poliju, noraidot 11 lūgumus. Vadzis lūza, kad tēta dokumentos, kur norādīta tautība — polis, tā tika nosvītrota ar pildspalvu, salabojot — baltkrievs. Tas neatbilda patiesībai, un Valentīnas Rimares tētis saskaities teicis: “Valstī, kur tautību nosvītroja, nepalikšu, ja nelaiž uz Poliju, braukšu uz Latviju, jo tur aicina.” Toreiz bija nepieciešami strādnieki mežā, cilvēkus meklēja, aicināja ierasties uz dzīvi Latvijā.
Prioritāte ģimenē — izglītība
Ticība Valentīnai Rimarei tika nodota jau ar mātes pienu, un tā viņas dzīvē vienmēr bijusi svarīga. Viņa atminas pirmās dienas Latvijā, kad internātā pie kopgalda metusi krustu, bet apkārtējie šādas ticības izpausmes nav sapratuši, daži ar pirkstu rādījuši, smējušies. “Bet tā man bija tik dziļi iekšā, ka nevarēju citādi pat pusdienas paēst — roka pati no sevis cēlās krustu mest.” Ģimene audzināja Valentīnu un viņas māsu ticības garā. Skolotāja atminas, ka uz Kurmenes baznīcu ik nedēļu visi braukuši ar velosipēdu, ik dienu — lūgšanas. Valentīna Rimare no savām bērnu dienām atceras vēl kādu gadījumu, kur liela nozīme bija ticībai. “Biju priekšzīmīga skolniece, un reiz skolotāja paziņoja, ka tikšu uzņemta pionieros. Biju laimīga. Atbraucot mājās, priecīga ieskrēju istabā — mamma, tēti, mani uzņems pionieros! “Ko?!” “Un tad es dabūju,” atminas Valentīna, kura vēlāk skolā skaidrojusi tā: “Skolotāj, man vēl nav kaklauta. Un vēl neesmu cienīga būt par pionieri.” Tomēr pēc diviem gadiem viņa tāda kļuva, dzīve bija jāpieņem tāda, kāda tā ir.
Arī tad, kad nomira Valentīnas pirmais vīrs, nekas neatlika kā dzīvot tālāk. “Tas bija pārbaudījumu laiks — trīs bērni studēja augstskolā, trīs mācījās skolā Jaunjelgavā. Toreiz mācības sākās par maksu, bet par nevienu augstskolu neesam maksājuši, visi seši mācījās budžetā. Izglītība mūsu ģimenē bija prioritāte,” viņa saka un norāda, ka mūsdienās daudzām ģimenēm tā vairs nav. Valentīnas Rimares vīrs mūžībā aizgāja no plaušu vēža. Ārsti teica, ka dzīvos trīs mēnešus, bet ar sievas un bērnu sarūpētām zālēm un pļavas zālītēm nodzīvojis vēl divus gadus. “Ārstēšanās bija dārga. Tikai tad saproti, lai kļūtu vesels, jābūt naudai, bet mēs ar bērniem darījām visu — iespējamo un neiespējamo, lai vīrs dzīvotu. Man nav sirdsapziņas pārmetumu, izdarījām visu, kas spēkos.”
Puķu aleja
2013. gadā skolotājai Valentīnai Rimarei bija pēdējā audzināmā klase. Šādu solījumu viņa deva skolas bērniem: “Citu vairs nebūs!” Tāpēc, ka gadi vairs nav ļāvuši ar skolēniem lēkāt pār grāvjiem, iet ekspedīcijās, saka skolotāja, skaidrojot, ka “Award” programma, kurā bija iesaistījusies ar savu audzināmo klasi, prasījusi daudz pūļu un laika. Tomēr skolēni šo laiku neaizmirst — skolotāja Valentīna Rimare tiek paturēta redzeslokā. Arī 1979. gada Jaunjelgavas vidusskolas izlaiduma klasei skolotāja joprojām rūp. Reizi gadā viņi sabrauc pie bijušās audzinātājas uz tikšanos. “Bijām draudzīgi,” viņa skaidro, kad jautāju, kā tas iespējams — būt joprojām tik svarīgai. “Ja kādam no bērnam nomira kāds no vecākiem, vienmēr braucu. Gandrīz visai klasei, izņemot četrus, vadīju kāzas. Tagad vien tiekamies ikgadējos dārza svētkos. Skatāmies ģimenes pasākumu ierakstus un fotogrāfijas, pasmejamies par dzīvi,” saka skolotāja. Viņai dārzā ir 1979. gada izlaiduma klases puķu aleja. Tajā aug šo bērnu dāvinātie košumkrūmi. Puķes skolotājai uzlabo garastāvokli, tāpēc arī mājās ir ap simt puķupodu. 13. augustā dobē tiks iestādīts kāds jauns košumkrūms. Dienā, kad bijušie audzēkņi ieradīsies uz gadskārtējo tikšanos pie savas skolotājas.
Runā visu vakaru
Ar viņiem daudz runāju — ir skolotājas atslēgas vārdi, kā audzināt bērnus. “Daudz esmu runājusi ar saviem bērniem. Ja dēls negribēja, lai meitenes dzird, virtuvē norunājām visu vakaru. Un dažreiz bija tā, ka problēma kādai no meitenēm, un arī viņa grib, lai neviens sarunu nedzird, tāpēc gaida, kad izrunāšos ar dēlu, lai varētu veltīt laiku viņai. Arī vecākiem skolā vienmēr teicu: ar bērniem daudz jārunā, ja ģimenē nesarunājas, tad ir “cauri” — viņi uzticības personu meklēs ārpus ģimenes. Audzināšana notiek tikai ģimenē. Lai kāds pamēģina pāraudzināt manus bērnus! Viņi to neizdarīs, jo viņi ir audzināti ģimenē. Pat skola tā neietekmē bērnu kā ģimene. Protams, skola var daudz, bet vecāki — vēl vairāk. Pēdējās audzināmās klases skolēnu vecāki uz sapulcēm nāca labprāt. Ko tik mēs neizrunājām!” saka skolotāja, kura nekad no vecākiem ne par sevi, ne citu skolotāju nav dzirdējusi pretenzijas. Vai ir kļūdas, kas sāp? “Ir daži skolēni, par kuriem piedomāju. Toreiz šķita, ka ģimenes apstākļi viņiem nav labvēlīgi un labāk būtu, ja viņus no tās izņemtu. Tomēr tā nenotika, bērni palika ar vecākiem. Tagad uz dažiem skatos un redzu, ka pareizi bija — ģimene ir svarīga visiem. Bērnam daudz dod arī klase. Arī tā ir kā ģimene.”
***
Pirms pieciem gadiem, desmit gadus pēc vīra nāves, Valentīna Rimare otro reizi salaulājās. Skolotāja domā, ka pie šīs savienības ‘‘vainīgi’’ bērni, kas palīdzējuši pārvarēt “man nevienu nevajag” posmu. Kādā no ekskursijām skolēni viņu sākuši saukt par mammu, autovadītāju — nākamo Valentīnas Rimares vīru — par tēti. “Reiz arī meita atzinās, ja man nebūtu kāda blakus, tad viņai būtu grūti dzīvot Zviedrijā, jo vienmēr domājusi, ka es viena mājās raudu, skumstu. Tagad viņai mierīga sirds, jo es neesmu viena,” saka Valentīna Rimare. Viņai vēl ir bērni. Skolas bērni. “Ko es darītu, ja man viņu nebūtu? Bez viņiem es nevaru!” ◆
