Vai pasaule nav dīvaini iekārtota? Kaut kur tālu, tālu, precīzāk, Portugālē, dzīvo Krištianu Ronaldu un pat nenojauš, ka viņa dēļ skumju un depresijas mākta kaut kur Latvijā laiku vadu es, Izabella. Jā, tas nu ir noticis — esmu kļuvusi par futbola atkarīgo. Indriķis pat neskatījās finālu — tēloja baigo “specu”, viņaprāt, interesanti būtu, ja finālā spēlētu Islande. Jocīgi gan — kas vainas portugāļiem? Īsti vīrieši un cīnītāji! Ar tādiem nebūtu bail iet mežā mellenes lasīt. Gan čūsku nositīs, gan lāci aizbaidīs.
Kad Ronaldu guva traumu, man sirds pārbīlī sarāvās, it kā es būtu saskrējusies ar franču futbolistu. Bet tagad tāds savāds tukšums. It kā sirdī būtu sprāgusi atombumba.
Man šķiet, Indriķis uz portugāļiem ir greizsirdīgs. Nu nekas. Es viņu vēl piespiedīšu iemīlēt futbolu. Drīzumā pirksim divus suņus. Vārdus viņiem jau izdomāju — Pepe un Ronaldu.
Izabella
