(18. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
209. diena
Ko varam teikt par Milānu? Pārsvarā viss, ko te var darīt, ir tērēt naudu. Īstu ceļotāju vieta tā nebūtu. Lētākas lietiņas var atrast tirdziņos ielās, bet brendu meklētājiem te ir paradīze.
Atvadāmies no Milānas un dodamies pirmajā Itālijas piedzīvojumā. Līdz nākamajam pieturas punktam — Venēcijai — 200 kilometru. Līdz lielajam ceļam jāiet divas stundas, taču tas ir autobānis, kur stopēt nedrīkst. Mēs gan mēģinām ar zīmi, ilgi nav jāgaida, apstājas sieviete, sakot, ka pirmo reizi ņem stopētājus un ļoti baidās. Itālijā cilvēki nestopējot. Tiekam līdz autobānim, un tur priekšā arī uzraksts, ka stopēt nedrīkst, bet mēs mēģinām. Daži garāmbraucošie pat mūs fotografē, līdz apstājas viena meitene, kurai arī esam pirmie stopētāji. Pabraucam nelielu gabaliņu un pie nākamās stopēšanas aizlieguma zīmes mēģinām apturēt nākamo mašīnu. Esam 70 kilometru no Venēcijas un apturam kārtējo braucēju, šoreiz vīrieti, biznesmeni, kuram gan tik tālu nav jābrauc, bet iepatīkamies viņam, un viņš mūs aizved gandrīz līdz pašai Venēcijai. Esam tikai sešus kilometrus no pilsētas. Tā ir pilsēta uz saliņām, kur visu var izstaigāt kājām — ne mašīnu, ne parku, kur gulēt. Piepilsētā tomēr atrodam parku, kur pārlaist nakti. Eiropa — viss mierīgs, sakopts un kluss. Vienīgais, kas var traucēt, ir likumsargi, te nav ne trako, ne mošķu.
210. diena
Dodamies uz pilsētu, bet gājēju celiņi Itālijā ir parodija. Pāri tiltam pāriet kājām nevar, jārāpjas pāri visādām konstrukcijām, jāskrien pa lielceļu, vispār jāpārkāpj daudz noteikumu. Beigās līdz galam kājām nemaz netiekam, tikai ar autobusu “par zaķi” nokļūstam mērķī. Te ir tik daudz suņu, un pirmo reizi redzam, ka suņiem te arī slauka dupsi. Vispār tie suņu īpašnieki izskatās smieklīgi.
Venēcija ir dārga pilsēta, tāpat kā Itālija kopumā. Maldāmies pa pilsētu, visur suvenīri, viesnīciņas, picas un saldumi. “Prada” un visi citi brendi, kur somiņa vien maksā 2400 eiro.
Venēcija ir uz 118 mazām saliņām, ko savieno vairāk nekā 100 burvīgu tiltiņu. Pie katedrālēm galvenajā laukumā rindas ir ļoti garas, tajās nestāvam. Ar gondolām nebraucam, taču tāpat laiku pavadām lieliski. Ielas pārpildītas, pilnas tūristu, ir spiešanās, un tas mums nepatīk. Tūristi pārsvarā ir no Krievijas un Āzijas. Tādas zīmes kā “fotografēt aizliegts” baznīcās vai “neaiztikt” citos apskates objektos neviens neievēro.
Ieejam kādā ķīniešu restorānā, paņemam lētāku zupu, taču, galvenais, gribam piekļūt internetam, lai publicētu rakstu internetā. Te laikam skaļa šņaukāšanās un zupas strēbšana ir ierasta lieta. Tiklīdz mēs paēdam, atslēdz internetu, bet mēs nedodamies prom. Pēc brītiņa jau klāt darbinieks un dzen ārā, lai apsēdinātu nākamos. Tā bija pirmā un vienīgā ēdienreize, par kuru līdz šim maksājām.
Un tad sākas grūtākais ceļš uz stopēšanas vietu. Lai izkļūtu no pilsētas, vairāk nekā divas stundas ejam. Metam milzīgus līkumus un dusmojamies, ka par gājējiem te vispār nav padomāts. Sākam stopēt, un pēc stundu ilgas gaidīšanas apstājas kāds francūzis.
Mūsu mērķis ir Rimini, kas ir tuvākā pilsēta pundurvalstij Sanmarino, kas ir mūsu īstais galamērķis. Gabaliņu pabraucam kopā ar vienu ģimeni, tad — kādu lauksaimnieku, kurš stāsta, ka itāļi nav īpaši draudzīgi, tāpēc ceļot būšot grūti. Te reti kāds izbrauc no valsts, tāpēc visi par sevi esot augstās domās, uzskata, ka ir paši labākie. Taču tad, kad kaut kur aizbrauc, saprot, cik mazsvarīgs ir tavs statuss, tituls, modernas drēbes.
Ir nakts, meklējam telts vietu, taču joka pēc vēl pastopējam, un apstājas viena ģimene, ar kuru varam runāt krieviski, jo sieviete ir no Bulgārijas, bet tagad dzīvo Grieķijā. Ilgi runājamies, un tagad mums ir, pie kā aizbraukt ciemos arī šajā valstī.
Esam sapratuši, ka te mūs uzņem tikai ārzemnieki vai tiešām lieli ceļotāji.
211. diena
Šodien ejam uz Rimini pludmali. Esam pie Adrijas jūras, skaisti, neviena apkārt nav. Tad dodamies ar autobusu uz Sanmarino. Valsts, ko ieskauj cita valsts. 61 kvadrātkilometru liela — piektā mazākā valsts pasaulē un trešā mazākā Eiropā aiz Vatikāna un Monako. Tajā ir 35 000 iedzīvotāju, galvaspilsēta nav lielākā pilsēta. Izrādās, tā ir arī vecākā republika pasaulē ar vissenāk sarakstīto konstitūciju, kas mūsdienās joprojām ir spēkā. Un te bija pirmā demokrātiski ievēlētā komunistu partija. Otrā pasaules kara laikā tā ieturēja neitrālu pozīciju, un tai ir mazākie militārie spēki pasaulē. Galvaspilsēta, kuru arī apskatām, ir uzcelta uz Titāno kalna 678 metru augstumā. Uz tā uzcelti arī trīs torņi, kas iezīmē pilsētu. Te ir arī ļoti daudz tūristu,
Saprotam, ka Itālijā būs grūti — laiks vēss, līst, stopēt nedrīkst, par visu jāmaksā, un cilvēki nav īpaši atsaucīgi.
No Rimini uz nākamo pilsētu braucam ar vilcienu, no turienes ceļš uz Romu. Esam lielā pilsētā, ir vēls, bet mēģinām tikt no tās ārā. Apstājas kāds puisis, kurš brauc tikai 25 kilometrus, bet mums der. Viņš gan saka, ka tikt līdz Romai būs grūti. Stopējam nākamo, apstājas kāds vīrs, kurš paziņo, ka šodien tālāk netiksim, lai paliekam pa nakti pie viņa. Arī viņš reiz Austrālijā ceļojis ar mugursomu plecos. Viņam pieder māja un vīnogu lauki. Skaisti. Guļam uz grīdas pie kamīna, tik jauka nakts. Ārā kalnos ciematiņā laikam būtu nosaluši…
212. diena
Mūsu draugs mums vienā kafejnīcā uzsauc kapučīno ar maizīti un aizved līdz vietai, kur var labi stopēt. Apstājas kāds pāris, ar kuru kopā braucam aptuveni pusstundu. Taču saruna nevedas, jo viņi runā tikai itāliski, un šī valoda atšķiras no spāņu, kuru zinām.
Ar vairākām mašīnām tiekam uz priekšu gabaliņu pa gabaliņam. Tad apstājas kāds puisis, kurš saka, ka aizvedīs mūs līdz Romai. Braucam!
Itālijas daba tik skaista — kalni, ielejas un ezeri. Braucam cauri Toskānas reģionam. Te varētu pakavēties ilgāk, bet tad notiek neparedzētais — salūst mašīna. Kamēr gaidām mehāniķi, uzrodas policija un sāk mūs pratināt. Kad uzzina, ka esam stopētāji, kļūst pavisam nikni. Pārbauda mūsu dokumentus, bet vedējam uzliek sodu par to, ka mūs paņēmis, un noskatās uz mums kā visu pasaules nelaimju izraisītājiem.
Bet mēs stopējam tālāk. Noteikumi taču domāti, lai tos pārkāptu… Sākumā domājam, ka nekā nebūs, bet piestāj viens autovadītājs, kurš aizved mūs līdz pašai Romai. Interesants ceļš un burvīgs galapunkts.
Roma ir patiesi skaista. Kur vien ej, tur viss ir apbrīnas vērts. Apsēžamies kafejnīcā, “noķeram” internetu, sākam meklēt apmešanās vietu, jo gribam te kādu dienu pakavēties, bet viss tik dārgs! Tad nolemjam — viesnīcas vietā lidosim uz Maltu un ātri internetā nopērkam biļetes turp un atpakaļ abiem par 66 eiro. Bez bagāžas. Tikai jāizdomā, kur to Itālijā atstāt. Tomēr tiksim pie mūsu tautiešiem Maltā, bet tikmēr pētām Romu. Vienu no mūsu favorītiem.
(Turpmāk vēl.)
