“Maz labsirdīgu un līdzjūtīgu cilvēku ir, bet pa kādam tomēr atrodas,” tā savu stāstījumu sāk pļaviņiete invalīde Lidija Dzenīte.
“No tūkstoš gadījumiem varbūt tāds gadās tikai viens,” saka mūsu lasītāja. Pagājušajā nedēļā man bija jābrauc pie ārsta uz Aizkraukli. Autobusu gaidot, biju apsēdusies uz soliņa, jo grūti nostāvēt kājās. Kad piebrauca autobuss, tas tikai uz mirkli apstājās un tūliņ aizbrauca, jo neviena cita braucēja nebija. Tā kā es tik ātri nespēju piecelties, mani autovadītājs nemanīja. Pēc tam pie manis pienāca skaista jauna sieviete un vaicāja, kur man bija jābrauc. Kad pastāstīju, liels bija mans izbrīns, ka viņa mani piedāvāja aizvest, lai gan mums nebija pa ceļam. Kā sapratu, pie automašīnas stūres sēdēja viņas māsa. Mēs autobusu panācām jau Kokneses autobusu pieturā. Kad autovadītājam vaicāju, kāpēc tā aiztraucās no Pļaviņām, viņš atbildēja, ka apstāšanās laukumā taču neviens nestāvēja.
Noskaidroju, ka manu labdari sauc Santa un viņa strādā Skrīveru skolā. Patiešām skaista sieviete ar skaistu dvēseli. Tā diena man bija ļoti priecīga, jau pusdienlaikā apmeklēju ārstus un varēju doties mājup. Paldies manām jaukajām labdarēm par labestību! Kaut tādu cilvēku būtu vairāk!” ◆
