Sabiedriskos medijus pārvaldošajā padomē bez nevalstisko organizāciju virzītiem cilvēkiem jāiekļauj arī politisko partiju pārstāvji un viens kristīgo konfesiju nominēts loceklis. Šādu radikāli jaunu Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio pārvaldības modeli nupat piedāvājusi Kultūras ministrija. Vai sabiedrisko mediju pārvaldībā jāiesaista partiju un baznīcu pārstāvji? Vai šiem pārstāvjiem jāpiedalās mediju satura veidošanā?
Māris Zviedris,Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzes prāvests
— Domāju, Baznīcai nav jāpiedalās mediju satura veidošanā. Masu mediji ir aicināti būt neatkarīgi gan no valsts, gan Baznīcas. Mediji — tā ir informācija, bet, kādā veidā mēģinot ietekmēt informāciju, nozīmē, ka kāds mēģina uzspiest kaut ko savu. Politika diemžēl vienmēr iejauksies masu medijos. Lēmums jāpieņem katram cilvēkam neatkarīgi. Tāpēc būtiski jebkuru strīdīgu lietu atspoguļot pēc iespējas plašāk un daudzpusīgāk. Baznīca gan aicina popularizēt ticību, bet ne iejaukties, pārņemt un diktēt. Mediju pārvaldē gan Baznīcas pārstāvji varētu būt un tādējādi paust savu viedokli, bet ne ietekmēt un diktēt.
Maruta Lāce-Stalidzāne, koknesiete
— Katrs dzīvo pēc savas pārliecības, veido viedokli un vērtību sistēmu. Jāatzīst, Baznīca Latvijā atkal ieņem arvien aktīvāku pozīciju. Tas saistīts ar iedzīvotāju, īpaši mazturīgākās daļas, ticības zaudēšanu labākai dzīvei. Tāpēc dievnamu apmeklētāju vidū liela daļa ir ne tik turīgo iedzīvotāju. Savu viedokli, lai tas būtu objektīvāks, veidoju un lēmumu pieņemu, apkopojot pēc iespējas vairāk informācijas. Mūsdienās problēma ir iedzīvotāju neiedziļināšanās politiskajos procesos, uz vēlēšanām dodas un izvēli izdara pēc sagadīšanās principa. Ja pieņemam, ka mediju pārvaldībā piedalītos partiju pārstāvji, tad visām jādod vienādas iespējas, lai nesekotu piemēram ar vienu no Latvijā labi pazīstamu mediju, kas ir viena politiskā spēka rokās.
Māra Svīre, rakstniece
— Tie laiki, kad partija un valdība bija virzošais spēks, ir pagājuši. Nevienai partijai nav jāiesaistās sabiedriskā medija darba un satura veidošanā. Lai gan dzīve pierāda, ka bez tā neiztikt, jo formālā un saturiskā puse ir cieši saistītas. Tomēr jāatceras, ka partijas nav valdošais vai vadošais spēks. Tās nāk uz aiziet, un patiesībā to rokās nedrīkst būt vara. Saeima gan ir vieta, kur partiju rokās ir šī vara, bet lai tad tā būtu vienīgā vieta. Šo varu nekādā gadījumā nedrīkst paplašināt. Par Baznīcu teikšu līdzīgi. Tāpat kā tā nevēlas, lai laicīgie ļaudis iejaucas tās lēmumos, piemēram, par sieviešu ordināciju par mācītāju, tā laicīgajiem ļaudīm nav nekādas vajadzības pēc Baznīcas padomiem laicīgajā dzīvē. ◆
