Es nekad nesatikšu Jāni Rubenu. Taču es viņu satiku vēstulēs. Vīrišķīgu, garā stipru, nesalaužamu un bezgala savu ģimeni mīlošu. Un vēl — visām vēstulēm kā smalks pavediens cauri aužas mīlestība un ticība brīvai Latvijai. Vēstuļu ir daudz — 221, un tās rakstītas sievai un meitām, kuras, tāpat kā to autors, bija izsūtījumā.
Ģimeni izveido Vladivostokā
Jāņa Rubena ģimene bija viena no tām, kuru represiju vilnis skāra 1941. gada 14. jūnijā. Par ko? “Par to, ka viņš bija godavīrs,” saka viņa meita koknesiete Aina Bluzmane, kurai toreiz bija 15 gadu. “Pieminiet manus vārdus: reiz pienāks diena, kad no Latvijas paņems cilvēkus — tūkstošus četrdesmit — un izkaisīs pa plašo Sibīriju, ka ne gailis pakaļ nedziedās,” it kā nākotni jauzdams, jau 1940. gadu mijā ģimenē bija teicis Jānis Rubens. Un viņš zināja, ko runāja, jo bija jau izbaudījis, ko nozīmē padomju vara.
No 1915. līdz 1917. gadam viņš cīnījās latviešu strēlnieku pulkā, pārdzīvoja Ziemassvētku kaujas gan Nāves salā, gan Ložmetējkalnā. Vēlāk ar Imantas pulku devās prom no Latvijas, līdz nonāca Vladivostokā. Tur viņš strādāja Latvijas konsulātā pie sūtņa Skujiņa par sekretāru-darbvedi. Vladivostokā viņš iepazinās ar Almu, kura ar ģimeni turp bija devusies bēgļu gaitās. 1922. gadā viņi apprecējās. Pēc gada konsulātu slēdza. 1924. gadā sākās jaunās ģimenes mājupceļš uz Latviju. Tad arī viņš iepazina padomju varas “tikumus”. Braucot cauri Krievijai, viņš vairākkārt tika saukts uz nopratināšanām, jo kā nekā viņš taču bija brīvās Latvijas amatvīrs. Sieva ar šausmām vienmēr gaidījusi, vai vīrs atgriezīsies vai nē.
Rokasgrāmata inteliģences iznīcināšanai
Kad jaunā ģimene ar grūtībām atgriezās Latvijā, 1925. gadā piedzima meita Aina, bet 1930. gadā — Valda.
Pēc atgriešanās Latvijā Jānis Rubens sāka strādāt Krājaizdevumu sabiedrībā par revidentu — braukāja revīzijās pa visu Latviju. 1936. gadā viņu iecēla par Latvijas kredītbankas Ventspils nodaļas pārvaldnieku. “Tēvs strādāja godīgi, apzinīgi, kā tajā laikā darīja visi Latvijas ierēdņi. Viņa godavārds atsvēra visus parakstus. Tā viņš nokļuva pirmajā latviešu biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu”, kas bija laba rokasgrāmata komunistiem inteliģences iznīcināšanai,” stāsta meita.
Tēvu redz pēdējo reizi
Un tad pienāca 1941. gada 14. jūnijs. Pulksten 4.30 no rīta zvans pie durvīm. Istabā ienāk pieci bruņoti vīri un paziņo, ka tēvs tiek arestēts. Esot bijis Harbinā un tur kaut ko nelabu sastrādājis. Taču viņš tur savu mūžu nav bijis. Mamma raudādama ienāk pie meitām istabā un saka, ka tēvu vedīs prom. Tad ienāk arī viņš un saka: “Neraudiet, mēs brauksim visi kopā.” Ātrumā tiek savāktas mantas, tad ceļš uz staciju, kur jau stāv preču vagoni, kuros “lādē” iekšā cilvēkus. Stacijā Rubenu ģimene tiek izšķirta — vīriešus aizved uz priekšējiem vagoniem. Tā ir pēdējā reize, kad sieva redz savu vīru un bērni — tēvu, jo viņš nonāk Kirovas apgabalā izsūtīto nometnē.
Māti ar meitām nosūta uz Krasnojarskas apgabalu un nometina kolhozā, bet pēc gada Ainu aizsūta uz Igarku zivju zvejā, bet sievu Almu ar otru meitu Valdu — uz Vladivostoku. Kad mātei gribēja atņemt arī jaunāko meitu, viņa teica: “Jūs jau man atņēmāt vīru un vienu meitu, šaujiet mani nost, bet šo neatdošu!” Pēc šiem vārdiem viņas tomēr atstāja kopā.
Manāma cenzūra
Ģimene bija izšķirta. Kas Almai ar meitām deva spēku izturēt? Iespējams, tās ir vēstules, kuras, rūpīgi sašķirotas pa gadiem un sanumurētas, tagad ir Ainas īpašumā. Ar pirmo numuru atzīmētā vēstule gan nav tēva rakstīta. Tā saņemta 1942. gada 9. maijā, un to rakstījusi novadniece Lība Bermane, kura paziņojusi par tēva atrašanās vietu Kirovas apgabalā. Līdz tam viņas gandrīz gadu bija neziņā par tēva likteni. Pēc tam jau seko arī vēstules no tēva. Sākumā tās rakstītas krievu valodā, ļoti sīkiem burtiņiem, šur tur manāma cenzūras roka, kas rakstītajā atstājusi melnu svītru. Tiesa, ne visu tā varēja atšifrēt, jo tēvs dažus vārdus bija rakstījis latviski, bet tikai ar krievu burtiem. Vēlāk laikam cenzoriem apnika savs darbs vai arī viņi uzskatīja, ka rakstītājs jau padarīts par vergu, un no 1946. gada Alma vēstules saņēma latviski. Taču cenzori jau nezināja, ka garu nevar salauzt!
Teksts kā gailošs ugunskurs
Pirmās vēstules sākās ar uzrunu visām trim viņa mīļajām meitenēm, vēlāk gan tās lasīja tikai divas, jo Ainu no ģimenes atšķīra un nosūtīja darbā citur. Pēc laika sāka sarakstīties arī ar Ainu. Viena no vēstulēm rakstīta 1946. gada 24. jūnijā, tā sākās ar vārdiem: “Alma, Ainiņ un Valdiņ! Kā es jau aizvakar sāku vēlēties, kaut jel Dieviņš būtu mūs sadzirdējis un jūs šajos Līgosvētkos būtu kopā! Vienmēr katru dienu no rīta līdz vakaram es domāju par jums!”
Taču tālākais teksts ir kā gailošs ugunskurs: “… daudzi gadi jau atrodas mūžībā, kopš spēks izārdīja mūsu ģimeni, bet garu, mūsu augstāko vērtību, tas nespēj salauzt. Tiesa, viņam ir iedoma, ka viņš var iznīcināt. Jā, to viņš var! Bet tad iznīkst tikai miesa, tā viela, kas satrūd, kas izgaro. Tik ilgi, kamēr gars valda, gars mājo Dieva piešķirtajā mājoklī, gars nepadodas nekādai varmācībai, un, kad kāds iznīcina šo laicīgo mājokli, gars paliek uzvarētājs — viņš lepni atstāj nožēlojamos, ar aklumu sistos, un lepni atgriežas neizsmeļamajā gara spēka avotā, avotā, kas cilvēci reiz atpestīs no visa ļaunā un radīs dzīvi, kad cilvēks cilvēkam nebūs zvērs, kad cilvēks cilvēku neapspiedīs, zemiski neizmantos un nekad nepriecāsies par ļaunajiem varas darbiem, kas tagad vēl uz katra soļa redzami.”
Smagu sirdi viņš raksta par izjauktajām ģimenēm: “Cik nav tādu, kam nav tēva vai mātes, vai tēva un mātes (es uzskatu par pilnīgiem bāreņiem arī tos, kam tēvs vai māte ir, bet smok nebrīvībā). Un kas tie par cilvēku atkritumiem, kam prieks to darīt? Tā, lūk, Alma, jautāju un palieku bez atbildes.”
Vectēva domas sadzird mazmeita
Daudzās vēstulēs ir jaušamas rūpes par meitām, kā arī doti ceļavārdi viņu turpmākajai dzīvei. Viena no vēstulēm rakstīta Ainas dzimšanas dienā, tēvs stāsta, ka par godu šiem svētkiem sarūpējis īpašu maltīti: “Meitas dzimšanas dienā esmu parūpējies par 0,5 litriem īsta rūgušpiena un puskilo kartupeļu.” Gandrīz katrā vēstulē tēvs uzsvēra izglītības nenovērtējamo nozīmi. “Paša nopelnīts trijnieks ir vērtīgāks nekā piecnieks ar svešu galvu,” to viņš iesaka Valdai, kurai skolas gaitas bija jāsāk krievu valodā, kuru viņa nesaprata. Par nenovērtējamu bagātību viņš uzskatīja valodu apguvi: “Ļoti vēlos, lai tu vismaz vienu svešvalodu piesavinātos pilnīgi. Pats par sevi saprotams, ka katras valodas pārvaldīšana ir ārkārtīgs ieguvums, bet vienas pasaules valodas brīva lietošana līdzinās vai veselas planētas iekarošanai.”
Šķiet, cauri gadiem vectēva vēlējums kā sēkla iekritis auglīgā augsnē. Mazmeita Dzidra, kura nekad nav sastapusi vectēvu, pilda viņa caur asinsbalsi saņemto vēlējumu — viņa ir angļu valodas skolotāja.
Tēvs meitai iesaka arī “recepti”, kā izvēlēties draugus: “Draugus izvēlies pēc ilgas un vispusīgas par un pret apsvēršanas. Nemaini draugus kā cimdus, bet arī nenokļūsti nekad saites sunīša stāvoklī. Esi patstāvīga, drošsirdīga, par visām lietām taisnīga un cieni arī citu cilvēku labās, cēlās īpašības, bet vienmēr un visur muļķiem pagriez ceļu.”
Kapavieta nav zināma
Pēdējā vēstule sievai datēta 1948. gada 24. novembrī. Tēvs izsūtījumā strādāja par sanitāru. Ik pa laikam viņu pārsūtīja uz jaunu nosūtījuma vietu. Lai gan viņš bija jau pārcietis trieku (pārstāja darboties labā roka, vēstules viņš rakstīja ar kreiso) un arī bija saaukstējies, kolēģi lūdza viņu atstāt turpat, bet kāda krievu ārste bija nepielūdzama — viņam jābrauc! Tēvs ar zīmuli bija sācis rakstīt vēstuli, ka brauc uz citu vietu, bet tās nobeigumu uzrakstījis viņa kolēģis Roberts Cīrulis: “Mīļie bāreņi! Likteņa ceļi ir šausmīgi. 27. XI Mūsu mīļais ceļabiedrs aizgāja Dieva mierā. Viņam ceļa grūtības bija liktenīgas, ceļā notika trešo reizi trieka, un, nenācis pie samaņas, viņš mierīgi slēdza acis. Vairāk šoreiz uzrakstīt nespēju.”
Bija noslēdzies kāda godavīra mūžs. Kur viņa kapavieta, nav zināms, jo viņu vienkārši izmeta no vilciena. Jānim Rubenam bija 52 gadi.
***
Tuvojas Latvijas simtgade. Tiek spriedelēts par dāvanām Latvijai. Manuprāt, viena no tām varētu būt Jāņa Rubena vēstules grāmatā. Tās būtu kā atgādinājums, lai nekad nekas tāds vairs nenotiktu un mēs atcerētos — gars nepadodas nekādai varmācībai… ◆
