Profesionāla pirtniece un masiere Guna Zablocka šogad ieguva visaugstāko novērtējumu pirtnieku meistarības skatē, kas notika Smārdes pagasta brīvdienu mājā “Virsaiši”. Arī pirms trim gadiem viņas iemaņas pirts lietās augstu novērtētas. Lai gan šobrīd bez savas pamatīgas pirts, vasaras saulgriežus sagaidīs ar mazu “zaķīšu pirtiņu” Aizkraukles pagastā.
Viesu nams prasa mežonīgu darbu
— Vai Aizkraukle ir jūsu dzimtā puse?
— Manai ģimenei Aizkraukle ir dzīvesvieta jau piektajā paaudzē. Vecvectēvs no muižas saņēma zemi — 15 hektārus tagadējā Daugavas ielejas dabas parkā, kā arī pie Muldakmens. Veco māju “Lejas Straumes”, kas bija tuvu Daugavai, 1951. gadā plūdos stipri sabojāja, tādēļ nolēma celt jauno — “Straumes”. Vecomāti neatceros, bet ar vecotēvu aizvadīti vairāki bērnības gadi, un no viņa manī ielikta attieksme pret darbu. Visos lauku darbos vienmēr biju klāt, grābām sienu ar grābekļiem, bija tā “iedresēts”, ka laukam jāpaliek pilnīgi tīram. Tāds kā perfekcionisms. Ne visās lietās, bet daudzās šodienas situācijās to sevī novēroju.
— Kādu laiku jums bija arī viesu māja. Kādēļ tāda izvēle?
— Man patīk darīt to, kas cilvēkos raisa patīkamas sajūtas. Arī pirtniecība, ar kuru aizrāvos tikai, kad viesu mājas celtniecība bija gandrīz pabeigta. Secināju, ka no viesu mājas pamatienākumus negūšu, papildu līdzekļus gan. Uzskatīju un joprojām tā domāju, ka viesu namam nav tik svarīgs novietojums, cik apkārtnes labiekārtošana, dažādu iespēju piedāvājums klientiem. Protams, tas prasa mežonīgu darbu, viens, divi cilvēki to nevar izdarīt. Aizkraukle ir labā vietā, gandrīz Latvijas vidū, netālu no Rīgas, bet nez kāpēc šeit izveidojusies situācija — pie mums brauc apmeklētāji no tuvākas vai tālākas apkārtnes, bet vietējie ļoti maz. To esmu dzirdējusi arī no citu nozaru pārstāvjiem.
— Kādi ir līdzšinējie panākumi kā pirtniecei?
— Šogad otro reizi biju lielajā meistarības skatē, un astoņu meistaru konkurencē iegūts augstākais novērtējums. 2013. gadā uzvarēju Latvijas pirts savienības nominācijā “Latviskās pirts kultūras veicināšana” un ieguvu Ziedoņa Kārkliņa speciālbalvu par parādīto meistarību.
Piemirstais pēriens uz sāna
— Kā pirtnieka darbu var novērtēt žūrija? Ar atzīmi?
— Vērtē ļoti daudzus aspektus — ergonomiku, darbu ar pirts slotām, tvaiku, kā to paņem. Vieni tvaiku paņem un kaut kā samaisa, bet meistari to ar slotām noliek tieši vajadzīgā vietā un laikā uz ķermeņa daļas, kura jāizsilda. Darbs ar tvaiku nav tikai uzkult gaisu. Seši tiesneši — profesionāli pirtnieki — novērtē dalībnieka — pirtnieka — stāju, kādas un cik slotu izmanto, cik prasmīgi ar tām apietas un daudzus citus aspektus. Katram skates dalībniekam ir 15 minūtes, kurās parādīt savu meistarību.
— Manuprāt, vislabākais vērtētājs ir cilvēks, kuru per.
— Tā tas ir, bet nevar vienu cilvēku nolikt zem visiem astoņiem pirtniekiem. Vienā dienā tam nabagam tas nebūtu fiziski iespējams. Protams, viņa sajūtas žūrija ņem vērā. Viens no sešiem tiesnešiem ir pirtī, vēro pirtnieka un peramā attiecības, tajā skaitā vēro guļošā cilvēka mīmiku. Katru gadu viens no žūrijas ir iepriekšējā gada meistarības skates uzvarētājs.
— Dzīvē, ne sacensībās, procedūra ilgst vairāk nekā 15 minūšu.
— Protams, daudz ilgāk, vairākas ieiešanas pirtī, katra pat līdz 20 minūtēm, ļoti individuāli. Tāpēc tā ir meistarības pārbaude, lai tik īsā laikā parādītu vislabākās iemaņas. Var izmantot inovatīvas metodes kā manā gadījumā, pagriežot peramo uz sāna. Liekas, vienkārša lieta, bet arī par vienkāršām lietām reizēm jāatgādina. Tā vislabāk nopērt grūtnieces vai cilvēku ar lielu vēderu, sievietes ar lielām krūtīm. Tā vislabāk izsildīt saliektas, līdz ar to atvērtas gūžu, ceļgalu locītavas. Diemžēl skatē vairāk jāpiesaista publika, tāpēc par īstu pēršanu to nevarētu nosaukt, kad bez stresa izdaru visu, ko esmu vēlējusies.
— Kas skatē bija modeļa jeb peramā lomā?
— Viņu katrs pirtnieks izlozē, un mana bija pirtnieku skolas audzēkne. Svarīgi viņu pirms tam nepazīt, jo pirtnieka spēja pielāgoties klientam ir ne mazāk nozīmīga. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, vienam var patikt karstums, citam vajag mērenu siltumu. Tāpat katram pirtniekam ir savas darba metodes. Pēc modeļu izlozes ir nedaudz laika, lai iepazītu viņa vēlmes. Manai patika mēreni un ilgi, bet citiem vajag, lai ir karsti, ātri un pamatīgi. Pēc pēršanās viņa visiem skaļi izklāstīja savas sajūtas. Atceros gadījumu 2013. gada skatē: kāds pirtnieks peramajam — meitenei — bez brīdinājuma uz vēdera uzmetis aukstu slotu. Meitene no šoka sarāvās, un žūrija to piefiksēja. Šādas skates notiek ar mērķi radīt cilvēkiem uzticību labiem pirtniekiem, jo bieži dzirdu atrunas — būs par karstu, nebūs, ko elpot. Stereotips — pirtī viss notiek 90 grādos, bet nezina, ka arī 60 grādos var nopērties un justies labi. No klientiem, kas izmēģinājuši vai visas iespējamās SPA procedūras, esmu dzirdējusi atsauksmes, ka tik un tā nav nekā labāka par ierasto latvisko pirti. Man bija klienti no Austrijas. Viņi, kā tika uz lāvas, ļāva vaļu sajūsmai. Latvieši šajā ziņā ir atturīgāki, kautrīgāki.
Biroja darbiniekiem iesaka kontrastus
— Pirts attīra ne tikai ķermeni, bet arī garu.
— Tajā skaitā prāta atslēgšana kaut uz brīdi, ir domu sakārtošana. Ideāli, ja nonāc līdz lidojumam, sajūtām, kad esi viss — zeme un debesis, nejūti sevi atsevišķi, bet saplūsti ar dabu. Arī man tā bija, kad sajutu, kā apkārt viss san kopā ar mani pašu.
— Nebija bail?
— Pirmajā reizē, sākumā, bija ļoti bail. Interesanta pieredze. Ir gadījumi, kad cilvēks pēc procedūras sāk histēriski smieties, raudāt aiz laimes. Zemapziņas līmenī kaut kas atveras, nāk ārā, attīrās. Atceros reizi, kad pēc pirts dīķī turēju cilvēku uz rokām, viņam asaras bira kā pupas, likās, ka būtu aizgājis citā dimensijā.
— Kurā gadalaikā vislabāk pērties?
— To var darīt jebkurā laikā, arī karstā vasarā, īpaši, ja līdzās pirtij ir tekošs ūdens. Ziemā — lai izsildītu sevi, vasarā — atpūstos, uzlabotu veselību. Karstā laikā pirts palīdz izturēt karstumu ārā. Fiziska darba veicējiem, kādu mūsdienās arvien mazāk, muskuļi jāatslābina. Birojā, garīgā darbā strādājošajiem nepieciešami kontrasti — auksts, karsts gaiss, ūdens, kas ir kā pasīvā vingrošana, muskuļus šādi nodarbinot. Tāpēc nav brīnums, ja pēc šādas procedūras otrā dienā muskuļos stīvums kā pēc fiziska darba. Pirts noder arī sirds veselības uzlabošanai, bet jāuzmanās, ja ir problēmas ar asinsspiedienu. Akūtu problēmu gadījumā pirts nav ieteicama, Taču, piemēram, astmas, garā klepus un vairākām bronhu problēmām palīdz aukstā medus masāža un tad izkarsēšanās pirtī. Esmu mācījusies arī masāžu, tā ka manas darbības nebeidzas tikai ar pirts rituālu.
— Pašai savas pirts šobrīd nav?
— Nav, tāpēc sadarbojos ar kolēģi Lielvārdē un strādāju izbraukumos. Esmu apņēmusies līdz Jāņiem savās vecāku mājās Aizkraukles pagastā pabeigt zaķīšu jeb melno pirtiņu. Akmeņi jau salasīti, lāva būs, pagaidām nav skaidras idejas par sienu un jumta konstrukciju. Strādāju klientu pirtīs, esmu braukusi uz Valmieru, Ķekavu, Saulkrastiem.
Nakts murgu atceras vēl šodien
— Kāds ir lielākais no vaļaspriekiem?
— Manī ļoti ilgi bija sajūta, ka vēlos gleznot. Ejot, redzot skaistas lietas un vietas apkārt, domāju, kā es tās gleznotu. No pagājušā gada decembra kopā ar meitu darbojamies gleznošanas studijā Skrīveros. Vēl jāmācās tikt galā ar otām un krāsām, bet noteikti zinu, ka to man patīk darīt. Pagaidām ķeru visu, ko piedāvā nodarbībās, viss ir interesants, izaicinošs. Man vēl neizdodas tik ātri kā pārējām, gribas rūpīgi, darbus ņemu līdzi uz mājām un vakaros turpinu.
— Jau divus gadus esat vecmāmiņa. Vai šis statuss radījis jaunas sajūtas?
— Kad sadusmojos uz bērniem, atceros sevi, kāda biju viņu gados. Tā daudz ko varu saprast. Biežāk salīdzinu sevi, kāda biju saviem bērniem un kā izturos pret mazbērnu. Kā mamma noteikti biju nepacietīgāka, kāda esmu tagad. Bērniem teicu — ja gribat, lai es auklēju, nevelciet garumā, dodiet, kamēr gribu. Tagad mazdēliņš ir pats lielākais saulstariņš. Protams, ka līdz ar bērniem vērtības mainās, visa pasaule apgriežas otrādi. Noteikti nepārdzīvoju, ka kļūstu vecāka — pirmkārt ir lepnums. Neesmu veltīgi dzīvojusi, ir sekotāji.
— Vai ārpus pirts lietām un ģimenes atliek laiks pārdomām arī par ko citu?
— Latvija man joprojām ir ļoti nezināma un izpētāma. Ļoti gribas redzēt, zināt, īpaši dabu. Bērni dažkārt smejas par mani, kad, braucot uz Rīgu, joprojām pamanu kādu interesantu ainavu, koku. Jo vecāka kļūstu, zinot, mācoties, pilnīgi dabīgi, ka saprotu — neko daudz vēl nezinu. To nepārdzīvoju, jo īstās domas un lietas likumsakarīgi nonāks pie manis.
Politikā daudz nejaucos, bet šobrīd vairāk par ārpolitiku uztrauc valsts iekšējās nesaskaņas. Viens otru mēģina “nograuzt” tā vietā, lai darbotos kopā. Kā divas komandas — tie, kas dzīvo Rīgā, pret pārējo Latviju. Laikam tāds laiks, kad katrs domā par savu kabatu, kurā nekad nav gana. Atceros, kad mācījos 6. klasē, kādu nakti pamodos un tik ļoti raudāju. Mamma nāca mani mierināt. “Ja nu rīt būs karš?” es viņai jautāju. Tagad par to nāk smiekli. Varbūt skolā vēstures stundā biju kaut ko saklausījusies. Tagad dzīvoju ar paļāvību, ka viss sakārtosies, varbūt ar palīdzību no augšas.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Guna Zablocka.
Dzimšanas vieta un laiks: Stučka, 1972. gada 10. septembris.
Izglītība: Vidzemes Augstskolā studējusi tūrisma organizāciju un vadību.
Dzīvesvieta: Aizkraukles pagasts.
Ģimene: precējusies, dēls un meita, mazdēls.
Nodarbošanās: pirtniece.
Vaļasprieks: gleznošana.
