(14. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
176. diena
Dodamies uz Brazīliju. Līdz robežai jāiet 20 minūtes. Laiks nav iepriecinošs, atkal līst. Te tas trakums — vienu dienu negaiss, otru spīd saule, un tad atkal negaiss.
Robežu šķērsojam viegli, zīmogus saliek pareizajās vietās. Un tad sākas! Zibeņo, un ducina pērkons. Lietus kļūst arvien spēcīgāks. Nolemjam nedoties šādā laikā uz ūdenskritumiem. Šī būs Brazīlijas iepazīšanas diena. Lēnā garā apstaigājam veikalus. Izrādās, cenas nav tik augstas, kā mums teica. Nedaudz augstākas kā Paragvajā, bet nedaudz zemākas kā Argentīnā, Čīlē vai Urugvajā.
Pagaidām Brazīlija izskatās jauka, tikai ar valodu ir, kā ir. Runājam spāņu valodā, bet atbildes saņemam portugāļu valodā.
Brazīlija ir piektā lielākā valsts pasaulē ar 201 miljonu iedzīvotāju, otrajā vietā lidostu skaita ziņā aiz ASV. Te mīt lielākais skaits katoļticīgo. Brazīlijas teritorija dalās trīs laika joslās. Te ir arī otra lielākā pasaules upe — Amazone —, un 60% no visiem lietusmežiem ir Brazīlijā. Tā ir pasaules lielākā kafijas eksportētājvalsts.
Interesanti, ka Brazīlijā cietumnieki par katru izlasītu grāmatu var saīsināt ieslodzījuma laiku par četrām dienām.
Tā ir arī sastrēgumu karaliene. Brazīlijas lielākajā pilsētā Sanpaulu reģistrēts pasaulē lielākais sastrēgums — 2013. gadā tas bija 309 kilometrus ap pilsētu.
Sanpaulu ir mūsu nākamā apskates vieta. Ceram, ka tik traki nebūs.
182. diena
Nolemjam palikt Riodežaneiro tik ilgi, lai sagaidītu sauli un redzētu slaveno Korkovado. Un tad labā ziņa — pēc brokastīm parādās saule, krāmējam somas un dodamies ceļā. Sagaidām autobusu, kas ved uz Jēzus statuju. 635 tonnas smaga un 38 metrus augsta. Tā ir apbrīnojama, milzīga, iespaidīga. Sākumā no augšas pašu pilsētu redzēt grūti, jo ir mākoņains, bet vēlāk nedaudz noskaidrojas un visu var apskatīt. Tūristu — milzumdaudz. Nevaram iedomāties, kas te notiek tūrisma sezonā un kas notiks olimpisko spēļu laikā.
No augšas redzam visu — lielo stadionu, kalnus, ezerus, pludmales, atklājam arī kapsētu un nolemjam doties turp. Iespaidīga, skaista un interesanta.
Tad dodamies uz pēdējo apskates vietu Riodežaneiro — Pans di Asukaru jeb Cukurgalvu. Tas ir tāds kalns, taču tur mūs gaida pārsteigums — ar tik lielām somām nelaiž funikulierī, kas ved augšā. Taču rodam risinājumu. Infocentrā mums palīdz atrast kādu vīrieti, kurš iekrauj mūsu somas automašīnas bagāžniekā, un dodamies kalnā, taču tas nav bez maksas.
Pirmajā līmenī redzama pilsēta no augšas. Otrais augstākais līmenis ir Cukurgalvas kalns. Agrāk konteineri, kuros veda cukuru, bija tieši tādas formas kā šis kalns, tāpēc arī šāds nosaukums. Tas gan viss ir tīts mākoņos, taču tur vismaz ir patīkami vēss. Taču skati, kas ik pa laikam paveras starp mākoņiem, ir apburoši.
Satiekam kādu vācieti, kurš dzimis Krievijā, un parunājam krieviski. Atklājas, ja kalnā kāptu kājām, tas būtu bez maksas. Esam šokā, jo iepriekš mums teica, ka funikulieris, kas ir par maksu, ir vienīgā iespēja. Mūsu jaunais paziņa apliecina, ka te nezinātājiem norāda tikai maksas ceļus. Ja nezini vietējos vai nav draugu ieteikumu, nekā nezināsi. Arī, ja prasīsi ceļu, kaut kur jau aizsūtīs, pat ja nezinās, kur ir pareizais virziens. Aizsūtīs kaut uz neeksistējošu vietu. Līdz ar to mums daudz kas top skaidrāks.
Vakarā ar metro dodamies uz mūsu naktsmājām — šoreiz autoostu. Interesanti, ka divas stundas rītā un trīs vakarā divi metro vagoni atvēlēti tikai sievietēm, lai vīrieši pārpildītajos braucamajos nespiežas klāt. Pirmo reizi redzam, ka pieaugušie tik traki grūstās un steidzas iekāpt metro. Jaunākie ātri apsēžas un aizver acis, izliekas, lai nebūtu jālaiž vecākie apsēsties. Smejamies — kā bērnudārzā.
185. diena
Pārnakšņojam autoostā un dodamies cauri pilsētiņai. Piestājam benzīntankā, te ir vienīgā vieta, kur ir internets. Brazīlijā šajā jomā ir problēmas — ne autoostā, ne iepirkšanās centros nav wi-fi.
Noskaidrojam — lai izkļūtu no pilsētas, jāiet trīs stundas. Kādu gabaliņu pabraucam ar sabiedrisko transportu, tad pēc ilgas stopēšanas apstājas kāds puisis un paved vēl kādu gabaliņu. Brazīlijā tas, izrādās, ļoti grūti. Stāvam ceļa malā trīs stundas, un nekas neizdodas. Vēl pēc kādas stundas tomēr piestāj viena automašīna, un mums piedāvā braukt kādus simts kilometru. Taču pirms ceļa turpināšanas piedāvā iegriezties pie viņiem papusdienot. Laiku tā neietaupām, bet izdevību tomēr izmantojam. Sarunas raisās grūti, tā trakā valoda! Mums izrāda lepno savrupmāju, pacienā un iespiež rokā 10 dolāru. Paldies! Iedod līdzi arī vakariņu paciņu, augļus, dārzeņus un aizved atpakaļ uz lielceļu. Taču piekodina, ka stopēt būs grūti, jo braucēji baidās no bandītiem. Te esot daudz ieroču, un mēs esot drosmīgi, ka mēģinām šādā veidā ceļot pa Brazīliju.
Esam laimīgi, kad apstājas divas sievietes, ar viņām kopā braucam kādus 200 kilometru. Cilvēki ļoti jauki, vienmēr piedāvā visu, kas viņiem ir.
Esam nokļuvuši Tresmariasas pilsētā, līdz galvaspilsētai vēl 461 kilometrs. Visu dienu nomocījāmies, bet tā arī nekur netikām. Domājam palikt autoostā un ziedot vēl vienu dienu ceļam. Taču autoostā uz sienas liela zīme, ka uz soliņiem gulēt nedrīkst, un apkārt aizdomīgi jaunieši — “bomzīši”. Tāpēc pērkam autobusa biļetes, lai brauktu tālāk uz Brazilju.
189. diena
Esam Altoparaiso pilsētā, taču, lai nokļūtu līdz nacionālajam dabas parkam, jānobrauc vēl 40 kilometru. Tā kā autobusi turp nebrauc, stopējam, un tādu kā mēs te sarodas diezgan daudz. Laikam beidzot tas te ir aktuāli. Bet pirmie esam tieši mēs, un mums ir tas gods braukt. Esam ciematiņā, kur ir ieeja dabas parkā. Te iedzīvotāju gandrīz nav, tikai daži tūristi, hotelīši un bāri. Intereses pēc pajautājam par telts vietas cenu. 10 dolāru! Mazliet par dārgu.
Pirmo reizi redzam tik daudz skaistu brīvi lidojošu un kliedzošu papagaiļu. Infocentrā iepazīstamies ar pastaigu ceļiem, aizpildām anketas par ārkārtas gadījumu telefoniem un parakstāmies par drošības noteikumiem. Līdz sešiem vakarā jābūt no parka ārā, lai apsardze nesāk meklēt. Nacionālais parks ir 1,8 miljardus gadu vecs! Un akmeņiem, kas tajā ir, piemītot dziedinošas spējas. Tas ir viens no objektiem, kas Brazīlijā jāredz.
Tas ir milzīgs, un tas, ko redzam, ir tikai mazumiņš. Ceļi mazi, akmeņaini un smilšaini, uz augšu un leju, cauri džungļiem un kalniem. Apkārt skraida miljons mazu ķirzaciņu, un tieši sejā lido krāsaini taureņi. Sasniedzam pirmo ūdenskritumu — mazāko. Pelde ir lieliska. Ūdenī ļoti daudz mazu zivtiņu. Divi nākamie ūdenskritumi, kurus redzam, ir 80 un 120 metru augsti. Pie zemākā arī var peldēties, bet trakums — pilns ar visādiem knišļiem, kas kož. Ūdenī zivtiņas tādas agresīvas, arī kož. Pirmo reizi mūžā mūs sakož zivis! Tad dodamies kalnā. Visgrūtākais gājiens. Te ir forši, (ne)tūristu sezonā apskate bez maksas, ja būtu laiks, varētu iziet visas takas.
Nu jātiek atpakaļ uz Altoparaiso. Vismaz tuvāk civilizācijai. Gaidām mašīnas, ceļš tukšs, jau vakars. Tomēr viens vīrs mūs paņem, un esam mūsu pilsētiņā. Nākamā pietura — vēl viens dabas parks. Tajā 19. gadsimtā ieguva dimantus. Taču jāpārvar 1000 kilometru. Dodam sev trīs dienas. Mums visi stāsta, ka jātiek līdz lielākam ceļam, jo mazie esot bīstami.
(Turpmāk vēl.)
