Rīt Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā pulcēsies absolventi no tuvienes un tālienes, lai pabūtu savā skolā. Skolā, kura lielākajai daļai no viņiem aizvien ir īpaša. Kāpēc un kas tajā ir atzinības un uzsvara vērts — tas šoreiz pašu absolventu vērtējumā.
“Manos Skrīveros viss bija citādāk,” tā saviem bērniem teicis kāds bijušais skolas audzēknis, izpelnoties viņu pārmetumus: beidz savus Skrīverus vienmēr slavēt! Šogad Skrīveru skola svin 150. dzimšanas dienu, bet pirmais vidusskolas izlaidums tajā bija 1957. gadā. Šajā laikā 11. vai 12. klasi absolvējuši 2365 skolēni. Katram par šo laiku savas atmiņas un savi spriedumi, kurus lūdzu atklāt, un pamazām veidojās mozaīka, kurai varētu likt nosaukumu: ar to var lepoties Skrīveru vidusskolā.
Absolventi, kuri atgriežas savā skolā
Patlaban skolā strādā 21 skolotājs, kurš savulaik beidzis Skrīveru vidusskolu. Viņu skaitā arī māte un meita — Anna Miška un Santa Krasovska. Kad jautāju, kāpēc kļuvušas par skolotājām, logopēde un speciālā pedagoģe Anna Miška saka: “Man bija labi skolotāji, laikam tāpēc. Klases audzinātāja Elza Sproģe, fizikas skolotājs Leonīds Antons, Vilma un Kārlis Brikmaņi, Biruta Murāne.”
Viņa skolā strādā jau 44 gadus, viņas meitas Santas darba stāžs savā skolā — 21 gads. “Skolotāju bērni jau neko citu kā skola neredz,” pasmaida Santa. “To redzēju ikdienā un sapratu, turklāt mammas pedagoga darbs turpinājās arī mājās.”
Arī Santa atzīst, ka viņas izvēlē savu artavu devuši skolotāji. Pamatskolas laikā ļoti iepatikusies matemātikas skolotāja Ingrīda Mačuļska, šajā priekšmetā labi veicies, un līdz pat vidusskolas pēdējai klasei viņa bijusi pārliecināta: būšu matemātikas skolotāja! Un, raugoties, ar kādu atdevi strādā mamma, bijusi pārliecināta, ka nekad nekļūs par logopēdi. Tagad viņa ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, taču viņas papildspecialitāte ir logopēdija, un darbā savā skolā viņa pieņemta tieši kā logopēde.
Lai gan abas atzīst, ka būt skolotājam — tā nav viegla maize, viņas bilst: ir kolosāli strādāt vienā skolā. Ikdienā viņas šķir garie skolas gaiteņi, jo katra strādā savā ēkas korpusā, toties kopā sanākšanās allaž sēž blakus. Meita atzīst, ka darbā nekautrējas lūgt mammas padomu: “Nekad jau neesi pārlieku gudrs, un reizēm vajag pārliecināties, vai arī cits domā tāpat.” Santa un Anna atklāj, ka šis darbs viņām ļoti patīk, un arī kolēģi saka: viņas to dara no sirds.
“Es sevi nekur citur pat neredzēju, un jau prakses laiks Skrīveros manī nostiprināja pārliecību: šī ir mana vieta,” piebilst Santa. Viņas atklāj, ka droši vien ģimene drīz varēs lepoties ar vēl vienas paaudzes pedagogu — arī Santas dēls Reinis studē par sporta skolotāju Latvijas Universitātē.
Ilggadēji direktori
Andreja Upīša Skrīveru vidusskola var lepoties ar faktu, ka pēdējā pusgadsimtā direktori, kuri šo amatu uzņēmušies, te lielākoties bijuši uz palikšanu. No 1963. līdz 1989. gadam skolu vada Haralds Juhņevičs, kura vārds ir kļuvis par sava veida Skrīveru leģendu. Citēts, respektēts un reizē mīlēts. Dažus gadus skolu vada Aleksandrs Dementjevs, kopš 1994. gada — Aldis Rakstiņš, arī šīs skolas audzēknis. Savulaik savu audzēkni, tolaik jau sporta skolotāju, šajā amatā iecēla bijušais direktors Haralds Juh-
ņevičs, kurš tad jau bija pašvaldības vadītājs, sakot: pamēģini vienu gadu. “Viņam kā savam direktoram nevarēju atteikt,” saka Aldis Rakstiņš.
Par kādu veikumu šajā laikā bijis lielākais prieks? “Skolā dzīve ir interesanta, te katru gadu notiek kaut kas labs,” saka Aldis Rakstiņš. “Man ir patiess prieks, ka neesam izkrituši no aprites un aizvien esam “līmenī” — kā teica direktors Juhņevičs. Jāmainās, jāiet līdzi laikam, un mēs nereti spējam pat tam aizskriet pa priekšu. Tas ir visa kolektīva nopelns, un viss — gan kabinetu remonts un garderobju atjaunošana, gan siltināšana un pēdējais lielais veikums un mans sens sapnis — sporta spēļu laukuma renovācija — panākts, visiem sadarbojoties. Ceram, ka drīz pie skolas būs arī mūsdienīgs stadions.”
Veiksmīgi absolventi
Arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskola var lepoties ar savām zvaigznēm, kuras mirdz pie Latvijas zinātnes, mākslas, medicīnas un citu jomu debesīm.
Pedagoģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes docente Rasma Vīgante (toreiz — Krūkle) vidusskolu Skrīveros absolvēja 1968. gadā. Viņa stāsta: “Atmiņas par skolas laiku ir jaukas. Bijām taču jauni, cerību pārpilni un draudzīgi, apzināti viens otram pāri nedarījām. Neliela sāncensība veidojās ar paralēlo — b klasi, reizēm viņus nedaudz apskaudām par klases audzinātāju — Leonīdu Antonu, gudru, nosvērtu pedagogu. Arī mūsu klases audzinātāja Elza Sproģe nebija slikta ar savu saukli: heisā latatā! Disciplīnu un mierīgu līdzāspastāvēšanu nodrošināja direktors Haralds Juhņevičs. Mierīgi un pacietīgi rītos gaidījām stikla gaitenī, kad atvērs durvis un mūs ielaidīs skolā. Te varēja papļāpāt, pabeigt un reizēm arī norakstīt nepabeigtos mājasdarbus, steigā iemācīties to, kas piemirsts.
Obligāta bija skolas forma, un nekādi izskaistinājumi nebija ļauti. 9. vai 10. klasē biju savus ziemas zābaciņus izrotājusi, piešujot tiem pa vienai sīkai plastmasas sniegpārsliņai. Pašai likās gana skaisti un simboliski — ziema, sniegpārsliņa. Kā pērkons no skaidrām debesīm atskanēja ķīmijas skolotājas Birutas Murānes stingrā balss par skolēnu noteikumu pārkāpšanu, par to, ka zābaki nav jāizpušķo, un lai rīt tie būtu kārtībā. Klusībā noraudāju, bet, protams, otrā dienā apavi bija tādi, kādiem tiem jābūt. Šo epizodi atceros arvien, redzot šodienīgus, bagātīgi izrotātus apavus.”
Gudri skolēni
Savulaik Andreja Upīša Skrīveru vidusskolu ar zelta medaļu absolvējusi Lolita Baltmane un Rudīte Cedriņa. Te bijis arī kupls skaits sudraba medaļnieku: Sandra Šlesere, Ģirts Murāns, Sanita Lukstraupe, Signe Behmane, Lauris Burka, Daiga Ciseļonoka, Baiba Sirmace, Baiba Ezerkalne, Biruta Grišule, Rita Vālodze, Maija Liepiņa, Jānis Rocēns, Zigrīda Kalniņa, Anita Pukse, Anita Reinsone un citi. Visus augstākā līmeņa vērtējumus centralizētajos eksāmenos 2004. gadā ieguva Linda Tarvida.
“Atmiņas par skolu ir pozitīvas, arī kā par vienu no sakārtotākajiem un vienkāršākajiem periodiem dzīvē. Dinamisku un notikumu ziņā interesantu periodu, kurā gūtas svarīgas atziņas, pirmā patstāvīgā pieredze daudzās situācijās,” saka ārste psihiatre-psihoterapeite Rudīte Cedriņa, kura 1989. gadā skolu absolvēja kā izcilniece, tagad strādā savā privātpraksē Rīgā un apmāca topošos ārstus RSU Psihoterapijas un psihosomatiskās medicīnas katedrā. Viņa bilst, ka ir viena no tām, kurai izdevies reālajā dzīvē izdzīvot padomju laiku nolikto kārtību — oktobrēni, pionieri un komjaunieši, kā arī piedzīvot to, ka tas viss sāk mainīties un paveras citas iespējas.
Tolaik, stājoties medicīnas augstskolā, Rudīte drīkstēja kārtot tikai vienu eksāmenu un bija vieglāk konkurēt studiju vietai. Vai arī dzīvē jutusies kā teicamniece? “Nē, man nekad nav bijis svarīgi to akcentēt,” saka Rudīte. “Tomēr pa dzīvi vienmēr eju ar augstu atbildības izjūtu un man ir pieredze mācīties, kā arī vienmēr saglabājusies interese kaut ko jaunu apgūt vai uzzināt.”
Viedokļi
— Ja jums būtu jāpiešķir skolai nominācija, par ko to dotu?
— Par koleģialitāti, jo ne velti vairāki vidusskolas absolventi atgriežas un strādā te. Pietāti pret skolēnu, vēlmi ne tikai mācīt, bet izprast un līdzdzīvot. Mīlestību un lepnumu par dzimto novadu, par savu skolu.
(Rasma Vīgante)
— Par atvērtām attiecībām gan skolēnu, gan skolotāju starpā. Bērni te zina, ka par viņiem rūpējas, un katram skolēnam ļauj noticēt savām spējām.
(Santa Krasovska)
— Par sapratni. Katrā bērnā tiek saskatītas iespējas, te nevienu neatgrūž, katru cenšas uzklausīt un saprast. Žetons arī direktoram, kurš pazīst katru skolēnu, un viņam rūp katrs bērns.
(Anna Miška)
— Skrīveri ir skolu skola. Manā laikā skolā bija augsts izglītības līmenis, zinoši un progresīvi pedagogi, laba materiāli tehniskā bāze, jauka, sakātota vide. Mēs lepojāmies ar savu skolu!
(Rudīte Cedriņa)
