“Es būšu labs, es mācīšos būt labs, sliktam būt ir tik neglīti.” “Nav jauki smieties par cilvēkiem, kuri tevi mīl” — šādas atziņas skan nupat jauno autoru izdevniecībā “Iespēju grāmata” izdotajā pasakā “Rumpumpulis”. Tās autore ir aizkraukliete Inese Karele, un šī ir viņas pirmā grāmata.
“Šodien atkal līst apnicīgs lietus un ducina kaitinošs pērkons. Vai zināt, kamdēļ tas tā? Varbūt tur, Melnajā mežā, burvis Rumpumpulis dusmojas. Kas ir Rumpumpulis un Pifidra, melnā un baltā grāmata? Vai esat redzējuši lidojošu un dziedošu lietussargu? Vai zināt, kādus brīnumus spēj paveikt īsta mīlestība? Atbildes uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem atradīsiet pasakā par Rumpumpuli,” šādi dažos vārdos atainota Ineses Kareles grāmata.
Pareģo rakstnieces nākotni
Inese stāsta, ka rakstīšana viņai ir sirdij tuva un pasakas rakstot jau kopš skolas laikiem. Labi veicies arī domrakstu rakstīšanā, un, pamatskolu beidzot, skolotāja bildusi: Inese būs nākamā rakstniece. Kopš mazotnes viņai bijis kāds sapnis: mācīšos un kļūšu par žurnālisti. Taču mammai šķitis, ka jāapgūst praktiskāks arods, un aizsūtījusi meitu mācīties par dzelzceļa darbinieci. “Tā arī mani spārni bija aplauzti,” saka Inese. Vēlmi rakstīt viņa gan paturējusi, pasakas un citi darbiņi, kuri tapuši iedvesmas brīžos, krājušies kladītēs.
Viņa atzīst, ka, audzinot trīs bērnus — Annu (viņai ir 13 gadu), Dānielu (12) un Tomu (4 gadi) — un vēl strādājot algotu darbu, rakstīšanai laiku tik bieži nesanāk izbrīvēt, taču brīžos, kad var piesēsties un ļauties šai nodarbei, jūtoties patiešām labi.
Labais vēstījums
Pasaka par Rumpumpuli tapusi, auklējot mājās jaunāko dēlu Tomu. Tajā laikā Inese paviesojusies arī Berlīnē, un, atgriežoties mājās, bijis tāds emocionālais pacēlums, ka gribējies uzrakstīt kaut ko skaistu. “Nav tā, ka prātā izdomāju kādu varoni, bet vienkārši rakstu, kad manī ir daudz sajūtu un emociju. Rakstu no sirds, labo vēstījumu izlieku uz papīra,” saka pasakas autore.
Pasakā “Rumpumpulis” gaišais tēls ir burvju lietussargs, un tieši tas arī bijis pirmais, kurš radies autores prātā. Tikai ar savu labestību, bez jebkādiem citiem ieročiem, lietussargs spēj padarīt labākus arī citus.
Vispirms mamma pasaku izlasījusi saviem bērniem, tolaik lielie vēl mācījās sākumskolā, viņiem tā patikusi, un bērni teikuši: kad iznāks grāmata, stāstīšu par to klasesbiedriem. Līdz grāmatai pagājuši četri gadi, bērni no pasaku vecuma izauguši, taču mammas grāmatu tomēr izlasījuši, jo gribējuši zināt, kas beigās notiks. Atzīšos, ka arī man bija līdzīgi — pirms tikšanās ar Inesi lasīju viņas pasaku bērniem, tā ir gara, un mazie iemiga jau pēc pāris lappusēm, taču es nevarēju to nolikt malā, neizlasot līdz beigām. Pārsteidza neparastais saturs, vairākas interesantas atziņas, un šī pasaka varētu ieinteresēt dažāda vecuma lasītājus.
Uzdāvina grāmatu
Ceļš līdz savai grāmatai bijis tik garš, jo pašiem līdzekļu tās izdošanai nav, bet kuru izdevēju gan interesē nezināma jaunā autore. Meklētas dažādas iespējas, gan nosūtot darbu jauno autoru konkursam, gan braukusi uz konsultācijām pie Aivara Eipura Rakstnieku savienībā. Arī viņš atzinis, ka pasaka patikusi, un viņš tajā pasmēlies daudz labu atziņu, piedāvājis apmeklēt kursus, bet šī iecere tā arī izplēnējusi.
Kādā pasākumā Inese nolēmusi aprunāties ar citiem autoriem, un kāda dzejniece no Kokneses ieteikusi jauno autoru izdevniecību “Iespēju grāmata”. Šī izdevniecība ir Anglijā. Viņus Ineses darbiņš ieinteresējis, viņi izstrādājuši maketu, un nācis piedāvājums: mēs apmaksāsim visus izdevumus un dāvināsim grāmatas gan jums, gan bērniem Anglijā. “Tajā mirklī man pat bira prieka asaras, jo gribas ar cilvēkiem padalīties, nevis rakstīt tikai sev,” saka Inese.
Pasakas autore grāmatiņu uzdāvinājusi bibliotēkām Aizkrauklē, Jaunjelgavā, Koknesē un Skrīveros. Savukārt pati Inese jau tikusies ar mazajiem lasītājiem Aizkrauklē un saņēmusi piedāvājumu viesoties arī Pļaviņās. Vēlāk pienākusi arī ziņa no izdevējiem, ka grāmatiņa šomēnes būs nopērkama Jāņa Rozes un “Latvijas Grāmatas” grāmatnīcās Latvijā.
Patlaban Inese pabeigusi vairāk nekā simts lappušu garu stāstu jauniešiem. Stāsts par to, ka jāatbild par saviem vārdiem un darbiem, un arī jaunībā, kad visi ceļi šķiet vaļā, jātver svarīgie mirkļi un jāturas pie sev svarīgiem cilvēkiem, kurus vienā mirklī var pazaudēt. Arī par šo Ineses darbu ieinteresējusies izdevniecība.
Divi gaisīgi sapņi
“Man iekšā ir tāds nemiers, kas baksta un dīda, un liek kaut ko darīt, kaut vieglāk būtu ļauties slinkumam,” saka jaunā autore. Viņa atklāj, ka nesen piepildījusi vēl kādu senu sapni — dejot. Nupat viņa sākusi dejot Aizkraukles pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā, viņas debija šajā jomā būs Aizkraukles pilsētas svētkos, kur koncertā vadītāja uzticējusi viņai dejot vienu deju.
Bez šīm skaistajām jomām Inesei ir vēl kāds vaļasprieks — makšķerēšana. Pie tās viņa pieradināta jau zīdaiņa vecumā, kad mamma gulējusi slimnīcā, bet tētis ar mazo meitenīti ratos katru brīvu brīdi devies uz upi. “Pie upes arī izaugu,” nosaka Inese.
“Vairāk sapņu man nav,” nosmej jaunā sieviete. “Ir tik patīkama sajūta, ka varu īstenot abus savus skaistos sapņus, jo visu mūžu man bija jādara tas, ko liek. Tas bija darbs, darbs un vēlreiz smags darbs, un gaisīgām lietām nebija laika.” ◆
